Šodien sieviešu diena, māju logos stāv sapostas lelles, daudzi logi smuki izgaismoti. Visas sievietes skaistas.

Piektdien satiku latvijas meiteni, kārtējo reizi pārliecinājos, ka ja atgriezīšos Latvijā, būs jālauž sevi, es nemaz, nemaz vairs neesmu ne latvietis, ne vispār eiropietis.
Izvadāju viņu pa nakts pilsētu, apmaldījāmies Šibujas rajona šaurajās ieliņās, bet viņa mani uzštellēja uz hiperaktivitāti un es sakontaktēju ar divām honkongas dūdiņām un arī japāņu puiku, ar kuru pļāpāju pa ceļam, kamēr gājām uz Haradžuku nakts vidū. Ginza pusnaktī tas ir skaisti;
Latvijas meitenei acīmredzams kultūršoks, neko neēd, ja neskaita maizītes, riekstiņus un Zero Kolu, un es ļoti gribu viņu vienreiz normāli pabarot un aizvest uz karaoke, lai kārtīgi piedzeras un nodzied "Muļķe sirds", jo, goda vārds, žēl noskatīties kā cilvēku plēš gabalos eiropas vecais un pierastais un āzijas tagadne. Bet laikam tas ir vērtīgi, jā? Katram jātiek galā.

Noskatoties uz ūdenskritumu un domājot par augstumu un aukstumu kalnos, ēdu rīsu cepumus, apskatījos apkārt, pamanīju dūdiņu, pacienāju ar cepumu. Viņai, man liekas, ne pārāk garšoja, bet izrādījās ļoti runīga un jautra. Enerģijas tik daudz, ka šķita, ka meitene saēdusies amfetamīnus aizbrauca kalnos. Bet tur, man liekas, visas emocijas pa virsu, jo kad viņai bija skumji, tad tas tā izskatījās, pārējo laiku viņa dziedāja bez apstājas ķīniešu dungojošajā valodā.
Viņai bija dzimšanas diena un viņa nolēma viena pati aizbraukt uz Nikko. Aizgājām pie ledainā ezera, krastā atradu sugi čiekuru, uzdāvināju viņai. Meitene to ielika somā un aizbrauca uz Saitamu.