Saņēmu ziņu no kaimiņienes, kura pagajušvasar apmeklēja Latviju.
Ir nedaudz neērti, redzot savu pieklājīgo, cik nu māku, japāņu valodu pretim viņas normālai, cilvēciskai sajūsmai. Neatbildēšu tagad, ir jāpadomā ko uz tādu atbildēt, jo pieklājīgā valoda šeit vairs kaut kā neder, vajag arī ko no sirds.

* * *

Stāvēju Šibujā pie Hačikõ vēlu vakarā, pie manis (apkārt bija daudz citu gaiziņu, pie kuriem varēja pienākt) pienāca diezgan bomzīga izskata večuks, kurš ļoti sirsnīgi gribēja aprunāties. Es jau pēc vecās pieredzes nemaz negribēju sākumā runāt, tad ieklausījos viņa vārdos. Viņš teica perfektā angļu valodā - "puika, izņem austiņas no ausīm, paklausies pasauli". Tad viņš iedeva mazu grāmatiņu man rokā, kur smukiem burtiem, kas velk uz atsevišķu kaligrāfiju, bija trīs rindu dzejoļi. Viņš laikam gribēja palūgt naudu par tiem, bet kaut kā aptrūkās frāzes vidū. Pajautāja no kurienes nāku, pateicu ka no Eiropas, vienalga neviens Latviju šeit nepazīst. Tad viņš sāka izjautāt no kurienes tieši, no Vācijas, vai arī no Francijas, vai arī Zviedrs? Pateicu, ka no Latvijas, tad večuks atplauka, pastāstīja, ka daudz zinot par Baltijas valstīm un ka tur esot bijusi padomju savienība. Atbildēju - "jā, diemžēl". Tad večuks vēl ilgi runāja par to, ka viņš neieredz US, jo tur, redz, nav nekādas kultūras, tikai teļukā skatīšanās.
Večuks pagalam sirsnīgs un gudrs, tagad ir nedaudz kauns, ka ar to savu latvisko vēsumu viņu mentāli parupji atstūmu. Bet nu, ja jau viņš tur dzīvojas, tad tā, laikam, nav pēdējā reize, vai ne.

Jā, un vēl gāju šodien naktī pa savu Nambuensen ielu no stacijas, pretī nāca galīgi pakulās piedzēries večuks, kurš mērīja ceļu platumā, es bišķiņ uzmanījos, lai viņš neuzduras, večuks pacēla acis, pateica "excuse me" un aizkūlās tālāk. Tādi nu viņi ir. <3