Ja tā nebūtu Japāna, es domātu, ka mans kaimiņš rupji pīpē.
Katru dienu dzirdu aiz sienas gardu smiešanos. Dažreiz pie viņa atnāk viņa meitene un viņi rēc kopā.
Ir vēlēšanās iepazīties un paskatīties kas tur tik smieklīgs viņam dzīvoklī.

Vakar ar kolēģiem apspriedām kas ir foršāk - nomirt, saēdoties fugu vai nomirt, izdarot seppuku?

Ko lai dara ar sekretāri? Kolēģi mums bija sarīkojuši randiņu šosestdien, bija forši un smieklīgi, bet šķiet, ka es vienīgais to neuztvēru nopietni. :]

A, jā, un vēl es sāku rekognaizot filipīniešus pūlī. Agrāk arī rekognaizoju, jo viņi ļoti atšķiras no japāņiem, bet tikai ieskatoties. Šodien viena filipīniešu sieviete kādas pārsimts reizes uzmeta man kauna pilnu skatienu. Un japāniete blakus bija viltīga un gudra, kā jau tās japānietes, kad ko vēlas - izdomāja skatīties tā, lai tas nebūtu uzkrītoši un nemaz neizskatītos pēc skatīšanās - atspoguļojumu labirintos. Bet vienalga pamanīju :] Un pie tā visa man nav draudzenes. Čota kaukā tas nav riktīgi.

- Where are you from?
- Йес!

Kundze man kaut ko stāstīja, stāstīja, stāstīja, aizrautīgi, ātri, es sapratu trīs ceturtdaļas, smaidīju viņai pretī, viņa smaidīja man, tas es paskatījos viņai acīs, viņa samulsa, es arī samulsu, tad viņa nopluka, smaids kļuva kauna pilns, pateica "dzjā..." un aizgāja. Un tas notika brīdī, kad es beidzot ielēju kafiju no kafijas aparāta un biju gatavs ar viņu runāt, bet arī samulsu, viņa šodien bija tik skaista.