Mīļie draugi.
Vakar man bija brīnumaina pieredze - sapņošana kopā ar nepazīstamu cilvēku. Mēs gulējām sinhroni, es pamodos, cilvēks pamodās, cilvēks pamodās, es pamodos, iemigām arī sinhroni. Cilvēks bija tik skaists un es to cilvēku redzēju sapnī, bet acis cilvēkam pavisam bija tādas, kā sinhroni sapņojot, apdullušas. Mēs bijām divas jūras būtnes, kas šķeļ Kamakuras un Enošimas piekrastes viļņus un ar spārniem līdzīgām pleznām knapi kustinot, ieskrienas ļoti un ļoti.
Vēlāk es gāju pa staciju, redze bija saasinājusies un mundrums bija tāds, itkā gulēts visu nakti. Bet vakarā šausmīgi sāpēja galva.
Vot tā tas jumts arī brauc, mīļie draugi.
Bet tas bija skaisti, lai kā.

Man ļoti patīk tā japāņu tradīcija, kad meitenes puikām dāvina šokolādi valentīndienā un puikas nedod (tai dienā) neko pretī (parasti).
Gribu šokolādi. Incant, vai kāda uzdāvinās?

Morisanam ir tādas kļošenes, par kādām es sapņoju pēdējos gadus - platas, plankumainas, asimetriskas un ar pogām un virvītēm sānos. Bet ja es arī tādas noprikšu, tad uz darbu tādās nebūs smuki iet :(