Kad es beidzot visai tai skriešanai pazaudēšu jēgu, atsākšu sjodõ. Laikam. Tie jau tikai vārdi, kas būs īstenībā Dievs viens zin.
Stāvot uz platformas konstatēju, ka dažreiz galvā izlec ne tikai bildīšdomas, bet arī vārdu domas, bet tik nežēlīgā valodu maisījumā - vispirms angļu, tad japāņu un vēlāk latviešu un krievu. Tas viss kopā ir kā astoņkājim ķepas - ciešā, bīstamā čokurā.
Parīt jau piektdiena, bet es joprojām atceros pusotru mēnesi vecu kafijas garšu un okeāna elpu. Skatīties atpakaļ nemaz nav labi, mīdīties uz vietas arī, tāpēc jāskrien līdzi. Šinkansenus izdomāja pareizajā valstī. Dienas laikā neatliek nevienas neizmantotas minūtes. Tās, kuras ir, tiek izmantotas lai apstātos un pavērotu to visu no malas.