"
Reiz dzīvoja runcis, kuru gribēja visas kaķenes. Tās nesa runcim augstākās šķiras žurkas, lai pielabinātu to.
Tikai baltā, skaistā kaķene neskatījās uz runci. Viņš pienāca klāt un teica: "Es esmu kaķis, kurš nodzīvoja dzīvju miljonu!".
"Ak šitā..." - atbildēja kaķene.
Vienreiz runcis bija pavisam noskaities, pienāca klāt un pateica "Es esmu kaķis, kurš nodzīvoja dzīvju miljonu! Vai tu esi nodzīvojusi kaut vienu?"
"Ak šitā..." - atbildēja kaķene.
"Vai drīkstu sēdēt tev blakus?" - pajautāja runcis.
"Jā, drīksti", atbildēja kaķene.
"

"
Vissmukākajam runcim un baltajai kaķenei bija daudz mazu kaķēnu un runcis vairs nekad neteica, ka ir nodzīvojis dzīvju miljonu.
Kaķēni izauga, bet runcis saprata, ka grib dzīvot kaķenei blakus vienmēr.
"

"
Vienu rītu runcis pamodās un pamanīja, ka kaķene blakus nekustas.
Viņš raudāja dienu un nakti un vēl vienu dienu un vēl vienu nakti un tad pārstāja raudāt.
Apgūlās blakus kaķenei un arī vairs nekustējās.
Runcis vairs nekad nepiedzima.
"

(c) japāņu grāmata

Ja kaut mazliet ielien zem japāņa "soto", ārienes, sākas zili brīnumi.
* * *
Nodzīvojot trīs diennaktis autentiskā, lielā japāņu ģimenē dabūju turpat vai tik daudz saprašanas, cik (ne)dabūtu gada laikā tur nedzīvojot.
* * *
Līdz dziļai naktij sēdējām ar senseju uz grīdas, dzērām tēju un viņa stāstīja, stāstīja, stāstīja.
* * *
Šodien vilcienā tuvu-tuvu pienāca gaiziņš brillēs un garu degunu un pētīja mani no augšas, es slēpos šallē un pat nespēlēju teātri.

Vemj, vemj, vemj. Visi vemj. Tas ir veselīgi.

Jo vairāk džindžu, jo mazāk gribu runāt. Bet kāda jēga klusēt, ja ir ko teikt?