Tokija ir kā jauna japāņu sieviete - tikpat eleganta un dažāda, bet iekšā vienmēr mājīga, maiga un mīloša.
Un dažreiz tā parāda ko tādu, kas liek iemīlēties vēlreiz un tā līdz bezgalībai.

Šodien saulrietā man viņa parādīja Fudzi kalnu. Tik milzīgs un mežonīgs.

Vakariņojām kopā ar Izraēlas kolēģi.
Mums atnes alu un ikasiokara - tos jēlos, sālītos kalmārus. Kolēģis jautā - kas tas, apetīzers? No kā to taisa?
Pateicu, ka sagriež kalmārus gabaliņos un sāla viņu pašu gļotās.

- Un viņi mums to dod lai mums būtu labāka apetīte? O.o - tas bija pateikts ar to klasisko, sarkastisko ebreja intonāciju.

Trūkst vārdu.
Mēs smīdinājām Budu.
Mēs gājām Budai iekšā.
Mēs ķērām ērgļus objektīvā.
Mēs kāpām kalnā.
Mēs staigājām pa alām.
Mēs dedzinājām sveces.
Mēs gaidījām viens otru.
Mēs mazgājām rokas. Trīs reizes.
Mēs lūdzāmies. Trīs reizes.
Mēs dzērām kafiju.
Mēs sveicinājāmies ar okeānu. Viļņi sveicināja mūs.
Mēs gājām pa mežu naktī uz Kamakura templi un redzējām sniegbaltus spocīgus mūkus.
Mēs baudījām to.