Ir pulkstens divi, man vakars, jo šai laikā es parasti tikai taisos gulēt.
Miegs nenāk, bet apkārt itkā apstājušies riņķī pelēki cilvēciņi un kaut ko pārmet. Un ir bēdīgi, ļoti, ļoti bēdīgi.
Uz desktopa ir angelfish, dažreiz nospiežu "show desktop" lai paskatītos.

Rīt braukšu uz kapsētu, ja nenogulēšu. Zemapziņā es jau laikam gribētu nogulēt, jo tiešām negribu uz turieni. Bet tas ir jāizdara, tas būs tāds milestone.
Kad atbraucu pie sievas ciemos pēdējo reizi, bija pavasaris, es atbraucu paņemt savus apavus vai somth., vēlāk atbrauca viņas čoms, es pagāju malā, lai nevairotu agresiju sevī, bet paskatoties uz viņu padomāju tikai, ka viņš atstāj pavisam vāja cilvēka iespaidu un nav vērts viņu pat aizskart. Jau pēc viņu nāves uzzināju, ka viņš bija Cilvēks ar lielo burtu. Mēs braucām ar sievu pa pilsētu viņas zilajā džipā un viņa ielūdza pie sevis ciemos kādreiz. Teica, ka viņas jaunās mājas nav mazāk mājīgas kā vecās un vispār mēs smuki samītosimies, ja man būs arī kāda meitene.
Kad man bija laiks izkāpt un pateikt ardievas, viņa raudāja. Es joprojām nezinu kāpēc. Viņa nebija no raudulīgajām, nemaz nē. Mums bija ļoti skaista kopdzīve, bet es nebiju tas, kurš spēra soli uz beigām. Vai ar biju, bet citā kontekstā?..
Rīt man jādodas pie viņiem ciemos. Kā arī bija solīts. Lai cik tas būtu bēdīgi, bet uz kapsētu. Es pat nezinu kur viņa atrodas, zinu tikai pilsētu. Samaksāšu taksometra vadītājiem lai aizved un parāda.

I did it.
Tā bija piepildīta diena:)
No rīta, izdzerot divas maxim moka burando (tā ir reklāma) kafijas un pa ceļam aizmirstot sviestmaizi mikrokrāsnī, nolēmu ka lai kas būtu - es to darīšu.
Aizbraucu līdz autoostai, sēdos mikriņā, kur bija divi dzērājiska izskata cilvēki, kas bija tik mīļi un mīloši viens pret otru, ka pat viņu dzērājiskums nemetās acīs.
Neiedziļinoties vienmuļa brauciena sīkumos, līdz kapsētai es tomēr tiku. Staigāju gar vienādiem kapiņiem stundu (kaut gan man likās ka kādas 10-15 minūtes, bet jau sāka pamazām satumst), beigu beigās sapratu ka atrast nav iespējams, jo nav iespējas orientēties. Paņēmu telefonu lai zvanītu sievasmātei, viņa pacēla klausuli, es tasīdamies pateikt, ka neatradu un braukšu prom, pateicu "Es...", pacēlu acis un ieraudzīju sievas bildi. Protams, ka nākošais vārds bija "...atradu." Noliku klausuli.

* * *

Atbraucu uz autoostu, ieraudzīju kā pūlis lien tranzīta autobusā, kurš brauc uz VVO. Pabrīnījos, jo itkā nekad nav problēmu ar tikšanu prom. Aizgāju līdz kasēm un tur man pateica ka visas biļetes ir izpirktas. OOps... Labi, ir vēl mikriņi. Atradu mikriņu ķīniešonkuli, pajautāju kur mikriņi ir, viņš saka ka nav. Tad paskatījās uz mani un jautā: "Karifana, za čitilisita na lihukavõi pojedisi?". Padomāju ka 400 ir par sālītu, bet paliku stāvam, gaidot to "lihukavõi" autiņu. Ja mikriņu nebūs, būs jābrauc pa 400.
Nu, tā, atkal neiedziļinoties, atradās vecis, kurš bija ar mieru aizvest septiņus cilvēkus par 1500, un atrast 7 cilvēkus, kuri grib tikt uz VVO, ieskaitot ka tikt praktiski nav iespējams, nebija grūti. Braucu greznā Elgrand busiņā, lasīju "Fuko svārstu", priekšā sēdēja ļoti skaista melnacaina meitene, kas pa laikam kaislīgi (ja esi izlasījis līdz šejienei, tad respekc) skatījās uz mani (lol morr, esi reālists, kam tu esi vajadzīgs?). Jā, bet man ir tāds prusaks galvā, ka man ir bail no melnacainām sievietēm/meitenēm un talāk par draugu neviena melnacaina tik nevar (idioc). Ot tā.

* * *

Vakaru pavadījām iekš Mitami kopā ar senseju, ēdot sumijaki un dzerot matča. Blakus sēdēja resni veči un skaļi lamājās japāņu valodā. Man aiz muguras vecs japānis to visu domīgs vēroja.
Bija ļoti, ļoti labi.

* * *

Braucot liftā uz savu stāvu, iepazinos ar suni. Suns mani negribeja atlaist un uzmanīgi turēja ar zobiem manas bikses, lai neeju prom. Klāt bija saimniece, tapēc sunim bija jāpiekāpjas. lol :)