Tā sala, uz kurieni braucām ar kolēģi, izrādījās viena tāda oāze. Pirmkārt jāpasaka, ka tā ir milzīga - pa vienu dienu to nav iespējams iziet cauri, tur ir daudz vietu, kur cilvēks bez laivas un alpīnista piederumiem un iemaņām nevar nokļūt.
Visu salu klāj diezgan eksotiski platlapju meži, tur, kur mežu nav - mežarozes. Mežarožu ir tik daudz, ka dažviet šķiet ka tās ir līdz apvārsnim.
Apvārsnis gan atrodas tuvu, jo sala ir kalnaina un klinšaina.
Ceļu policija neeksistē kā tāda, pa salu pa sadragātiem ceļiem lielā ātrumā brauc minīkravasašīnas un mikroautobusi. Paretam arī kāds kruizeris, bet tie parasti netrako.
Vakarā 90% no satiktajiem cilvēkiem ir pilnā.
Uz salas stāv daudzstāvu mājas, daudzi dzīvokļi ir pilnīgi tukši - kādreiz tur dzīvoja ģenerāļi vai taml. un tagad nav neviena.
Ir daudz karabāžu. Uz žogiem ir rakstīts ka šaus nost visus, kas mēģinās ielīst. Tiesa gan, mēs, staigājot pa mežu, uzgājām kkādu ļoti jocīgu karabāzi. Ejot no turienes prom, mūs satika zaldāts un pateica ka šeit nedrīkst staigāt, bet neko vairāk - aizgāja prom.
Ejot pa zāli, paskatījos uz savām biksēm - wow, tik daudz ērču vienā vietā es vēl nekad neesmu redzējis - pa dienu noņēmu nost vairākus desmitus - tās ērces bija turpat vai uz katra otrā zāles stiebra. Bet nu, izskatās ka neviena nav piesūkusies.
Vēlāk ložņājām pa klintīm ar čūsku midzeņiem un akmeņiem, kas krīt, ja uz tā apstājas un ar plunkšķi iekrīt jūrā apakšā. Biškiņ ekstremāli, bet nemaz nebija bail. Čūskas uz tām klintīm ļoti indīgas un skaistas, līdz nāvei gan reti kādu sakož.
Jūrā apkārt salai mazu kuģīšu un motorlaivu desmiti, ja ne simti. Daudzi ķer jūras iemītniekus. Metām plakanus akmeņus jūrā, lai te lēkā pa viļņiem. Atradu dažus ļoti skaistus gliemežvākus un ezīšu čaulas.
Kolēģa sievas oma iedeva līdzi zemeņu burciņu.
Nākamajā dienā braucām ar nelielu kuģi atpakaļ, bija apmācies, stāvēju kuģa sānā, skatījos ūdenī - pie salas ūdenī bija diezgan daudz palielu medūzu. Vēlāk ostīju vēju un vienkārši skatījos miglā un uz pilsētu no malas. Kuģim pakaļ lidoja kaijas un ķēra visu, ko cilvēki tām meta knābjos.
Nebij ne ugunskuru, ne ozola vainagu, bet man patika - daudz spēka darba nedēļai.

Ar to liftu, kurš pa labi, ir personiskas attiecības.
Viņš ir ātrs - ātri aizver durvis, ātri un mīksti aizved mani uz augšu. Viņš labi smaržo. Tāda smarža ir tikai liftos un daugavpils kultūras un sporta pils gaiteņos. Dažreiz viņš pagaida ilgāk nekā vajadzētu ar atvērtām durvīm.
Tagad viņš pats ver durvis vaļā, satiekot. Man tikai jāpienāk klāt.