Vakar veikalā pievērsu uzmanību tam, ka līdz ar ķīnešu rīsu padzīšanu prom no veikaliem, nav rīsu izvēles.
Gribēju parastos apaļos rīsus - apaļo nebija vispār, bija tikai Krievijā Uvelkas pusē ražotie, kurus ēst nevēlos, vēl kkādi mazās paciņās - maziņi un gari, vietējo nebija vispār, ķīniešu lielo, smuko un apaļo un japāņu arī ne.
Pastāvēju plaukta priekšā, paskumu un nopirku vienīgos rīsus, kas izskatījās kaut cik normāli un itkā esot ražoti Taizemē. Vakarā tos ēdu - nu, normāli, bet nekas īpašs. Izstās ka būs jāpalūdz, lai kolēģi atved kādu rīsu maisu no Sapporo. Smiekli vien nāk.

Ar Tanakas kungu mēs iepazināmies darbā, dzīvojām vienā rajonā, bijām pat aizbraukuši kopā pusdienās.
Ejot kopā uz mājām Tanaka stāstīja par Japānu, es viņam - par Latviju.
Vienu vakaru, ejot mājās, es viņam parādīju savu māju, viņš ilgi klanījās un teica "soredevā, soredevā! Mata gecujõbi!".

Kas to zināja, ka tā, laikam, bija pēdējā reize kad redzējamies. Ir jocīga sajūta redzot "Tanaka" savā kontaktlistē un saprast ka šis kontakts vairs nekad nebūs online.

Būtu jauki satikties kādreiz vēl.