Apmeklēju vienu iestādi, kura atrodas celtnes augstākajā stāvā. Nu, vakarā, kad bija jāiet prom, visi eskalātori bija ciet, so, lifts bija vienīgais veids kā tikt lejā. Nu, tātad, izsaucam to, tas atbrauc, ieejam iekšā, tur tādas jocīgas stāvu pogas: -2, -1, 1, 2, 3...n. Domājam ko spiest. Piespiežu 1. Tas atbrauc uz ēkas otro stāvu. Vispār jau tur tas ir relatīvi, jo ēkai trīs stāvi ir pirmie, tomēr uz kalniem stāv. Nu, mums tā kā vajadzētu nullto. Liftā iekāpj armēnis. Es spiežu -2 stāvu. Tas brauc uz augšu! Atbraucam atpakaļ tajā stāvā, no kurienes izbraucām. Iekšā ienāk vēl kādi pieci cilvēki, kas sēdēja mums blakus. Jautā - "vai sen šeit braukājat?". Atbildam ka šitais nebrauc uz leju, bet uz augšu. Saku ka nākamā pietura ir pirmais stāvs... Kāds no malas jautā: "vai ēdienu pasniegs?"

- Jēlu zivi! Gribu jēlu zivi! (@_@) Vispār es tev varētu stāstīt par ēdienu pagatavošanu līdz rītam.
- Es labprāt paklausītos...
- Atvaino, lūdzu, es, laikam, tevi nepareizi sapratu :))
- Varbūt arī es? Man patīk tavi stāsti par ēdieniem.

Piektajā reizē ir vieglāk nekā pirmajā.

- Kas tur ir?
- Spoki?
- Cilvēki?
- Cilvēki neeksistē.

Ja sāk dienu no paša rīta, nevilcinoties pa gultu un pie brokastu galda ilgāk nekā tas ir nepieciešams, tā kļūst vismaz četrreiz garāka. Nopietni.