Šodien kaut-kā stress ir mazāks un garīgais līdz ar to arī ir ok. Arī uz ielas atkal vasara - ļoti silts un koki šalc ar siltu vēju zaros un lapās.

Vakar skatījos bildes no Ziemeļkorejas, joprojām bišķiņ nelabi, to atceroties. It īpaši jau saprotot to, ka tas viss notiek tepat kaimiņos - divas-trīs stundas ar ātro prāmi. Nu, jāsaka ka neizskatās lai cilvēki tur mirtu, bet par dzīvošanu to arī ir grūti nosaukt. Dažos vārdos, cilvēki dzīvo pilnīgā nebrīvē, realitātē, kas var būt ar kaut-ko līdzīga padomju savienības četrdesmito gadu beigām vai kaukā tā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka ja savienībā uz Maskavas ielām bija automašīnas, tad Phenjanā to praktiski nav un krievu arī nav - tikai korejieši. Pilsētas izskatās arī ļoti jocīgi - vienstāvu māla fanzas, viņas ir visur, un dažviet ļoti lielas celtnes, kas izskatās relatīvi mūsdienīgi. Pa naktīm elektrība tiek atslēgta, pilsētu krānos nav ūdens. Tas ir tikai tā... Visumā un kopumā tas viss ir šausmīgi un bildēs redzams tāds kā koncentrācijas nometnes gars it visur. Gar jūras krastmalu ir ievilkta stieple ar elektrību, lai neviens nebēg prom. Gar ceļiem betona kluči, kas ir domāti, lai apstādinātu tankus. Cilvēks nevar brīvi braukt uz citu pilsētu - ir jānoformē tāds kā komandējums. Visi cilvēki tiek sadalīti grupās, atkarībā no tā, cik tie ir labi režīmam. Kalnos atrodas kara bāzes.