Šodien sieviešu diena, māju logos stāv sapostas lelles, daudzi logi smuki izgaismoti. Visas sievietes skaistas.

Piektdien satiku latvijas meiteni, kārtējo reizi pārliecinājos, ka ja atgriezīšos Latvijā, būs jālauž sevi, es nemaz, nemaz vairs neesmu ne latvietis, ne vispār eiropietis.
Izvadāju viņu pa nakts pilsētu, apmaldījāmies Šibujas rajona šaurajās ieliņās, bet viņa mani uzštellēja uz hiperaktivitāti un es sakontaktēju ar divām honkongas dūdiņām un arī japāņu puiku, ar kuru pļāpāju pa ceļam, kamēr gājām uz Haradžuku nakts vidū. Ginza pusnaktī tas ir skaisti;
Latvijas meitenei acīmredzams kultūršoks, neko neēd, ja neskaita maizītes, riekstiņus un Zero Kolu, un es ļoti gribu viņu vienreiz normāli pabarot un aizvest uz karaoke, lai kārtīgi piedzeras un nodzied "Muļķe sirds", jo, goda vārds, žēl noskatīties kā cilvēku plēš gabalos eiropas vecais un pierastais un āzijas tagadne. Bet laikam tas ir vērtīgi, jā? Katram jātiek galā.