Ja godīgi, katru dienu es atceros nu jau pagajušā gada vasaru. Droši vien pat katru tās dienu, putekļainās debesis, saules svelmi, austrumu mežu mitro vēsumu, jūras dzestrumu, eiforiju vakaros, kad braucot gar jūru, autobusa logos pūta tik ļoti sāļās jūras elpa, briesmīgās gaidas un saprašanu, ka mani krāpj, šausmīgās sāpes sejā, naktis bez miega un vēl daudz-daudz ko. Otrā vasaras puse, tā bija sāpīga un tās sāpes atsaucas vēl šobaltdien ik dienu tik stipri, palīdz tikai lūgties, tad kļūst daudz vieglāk. Nē, es nemaz nežēlojos, vienkārši par to ir kādam jāpastāsta, tas viss pāriet un tam ir jāpāriet agri vai vēlu.
Sajūta ir tāda, itkā esmu tā bišku jocīgā leBarona dūdiņa, kas danco un ir sajūsmā par apkārt notiekošo, bet neatceras pat to, kas bija pirms piecām minūtēm un vispār sakars ar "realitāti" ir diezgan vājš. Tā dūdiņa noteikti ir interesantākais radījums, kādu esmu vispāri Japānā saticis.
Yuko vakar kādas vairākas reizes jautāja "あなたはどこ？". Es labi zinu ko nozīmē, kad japānis kaut ko pajautā vairākas reizes.
Tā jūsu realitāte ir vispār diezgan nosacīta vieta.