ASINSBALSS -

Reizēm sanāk braukt uz darbu garām Arkādija parkam un Māras dīķim, garām Vācieša muzejam. Tas rajons ir tāds emocionāli piesātināts - mazliet skumjš un drūms, bet arī poētisks un spēcīgs. Viņam piestāv rudens. Un es varētu sevi iedomāties dzīvojam kādā no tām Latvijas laika privātmājām. Viņas ir tādas pamatīgas, mūžīgas. Tādā mājā varētu arī rakstīt dzeju un gleznot, un dzert tēju uz terases, un tēlot mākslinieku. Tur ir gaiss, ko elpot - pilns ar vēsturi un varbūt pilns ar nenotikušo. Nezinu, varbūt pat pārpildīts. Es tikai nezinu, vai tur ir vieta arī kam jaunam.
Un iedvesma vispār atnāk (zvaniem zvanot) un aiziet (dvēsele kā laterna). A ko tur padarīt?