ASINSBALSS -

Ziniet, kāda ir vaina 40 stundu darba nedēļai ar normēto darbalaiku? Nu, ja neskaita to, ka šis pēc būtības ir slikti apmaksāts darbs bez izaugsmes iespējām. (Es nesūdzos, btw. Pagaidām ir ok. Pagaidām, jo ar šo nepietiek. Galīgi nepietiek.)
Nu, tad, lūk, vaina ir tāda, ka es galīgi nespēju pieķerties lietām, kas man patīk. Tad, kad uznāk iedvesma - kā šobrīd -, es esmu darbā, un mājās būšu ap astoņiem vakarā, kad visa dienas deva enerģijas jau būs cauri. Kā vakar. Pusstundu pamīcīju pa rokām plastiku un, gandrīz neko no tas neizmīcījusi, noliku malā. Jo tā darbošanās uzlādē, bet arī prasa savu daļu aktīvas uzmanības (ar kuru vakaros mēdz būt tā pašvakāk.)
Un tad vēl ir tā lieta, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kam gluži vienkārši ir nepieciešams vismaz reizi divās nedēļas vienu dienu pavadīt mājās. No rīta līdz vakaram. Un pieķerties visādām neizdarītām lietām. Bet nesanāk. Vajag, bet nesanāk.
Tātad viss, ko es te šobrīd varu darīt, ir funktierēt. Funktierēt par to, kā tikt tālāk par funktierēšanu.

P.S.: Baltais kaķis, kurš pēdējās nedēļās mēdza visu dienu gulēt uz blakus krēsla, šodien ir nolīdis kaut kur citur.