Skins/Ādas
15.. Mar, 2011 | 01:35
No:: morphine
par to gluži vienkārši man kaut kas bija jāpasaka.
Tātad.
Skins ir viens īpatnēji uzbūvēts seriāls.
Pirmkārt. Katra sērija ir vairāk vai mazāk koncentrēta ap vienu konkrētu tēlu. Tas nav slikti. Tas liek katru varoni iemīlēt atsevišķi. Tas arī ļauj katru atsevišķu sēriju uztvert zināmā mērā kā īsfilmiņu.
Otrkārt. Šī koncentrēšanās uz konkrētu varoni rada subjektivitātes izjūtu. Rodas sajūta (ļoti reālo dzīvi atgādinoša sajūta) par to, ka jebkura patiesība ir realtīva; uz jebkuru situāciju var paskatīties no vairākām pusēm. Un - šajā gadījumā - tas ļauj arī labāk saprast katra varoņa individuālo motivāciju. Mēs neskatāmies no malas. Mēs nenovērojam. Mēs iepazīstam tēlu, lai varētu pēc tam labāk iepazīt arī viņa rīcības iemeslus.
Treškārt un galvenokārt. Filmā ir neparasti veidoti kāpinājumi, kas vienmēr pamanās radīt uztraucošu efektu. Epizodes beidzas ar kāpinājumu. Epizodes reizēm beidzas arī tā, it kā tām pietrūktu pēdējo dažu rindiņu scenārijā. Tās ir kā izrāvumi no dzīves - viens mirklis, kas ir kā katalizators kaut kam, kas sekos. To, kas seko, mums neparāda, taču ne tādā veidā, kā tas parasti ir redzams filmās/ seriālos - bez nolūka kaut ko speciāli noklusēt skatītājam, bez vēlmes radīt kaut kādu 'a-izdomā-ka-pats' tipa kiču. Drīzāk - tādā kā mazu novelīšu veidā. Jā, katra epizode sērijā ir kā maza novelīte, neliels izvilkums, uzplaiksnījums bez sākuma un beigām. Tas ļauj ne tikai neieslīgt liekās detaļās, bet nepārvērš arī šo jauniešu seriālu par banālu, holivudisku, pārlieku izplūdušu balagānu (un šeit palīdz arī tas, ka ik pēc divām sezonām tiek nomainīti tēli un aktieri). Un šoreiz tam nav nekāda sakara ar to, ka tie ir briti, ne amerikāņi.
Vienīgā mana pretenzinja ir tā, ka - nu, jā, visu ar mēru. Nevajag censties pārlieku saasināt situācijas, radīt mākslīgus šķēršļus, pārspīlēt. Un es nezinu - vai brīžiem pa īstam negaidītā brīdī nolikt skatījāju gandrīz vai augšpēdus ir šāda jauniešu seriāla mērķis un uzdevums?
Bet es dodu 4,5 balles no 5. Arī par vizuālo, arī par mūziku (+).
Arī par sajūtu.
Tātad.
Skins ir viens īpatnēji uzbūvēts seriāls.
Pirmkārt. Katra sērija ir vairāk vai mazāk koncentrēta ap vienu konkrētu tēlu. Tas nav slikti. Tas liek katru varoni iemīlēt atsevišķi. Tas arī ļauj katru atsevišķu sēriju uztvert zināmā mērā kā īsfilmiņu.
Otrkārt. Šī koncentrēšanās uz konkrētu varoni rada subjektivitātes izjūtu. Rodas sajūta (ļoti reālo dzīvi atgādinoša sajūta) par to, ka jebkura patiesība ir realtīva; uz jebkuru situāciju var paskatīties no vairākām pusēm. Un - šajā gadījumā - tas ļauj arī labāk saprast katra varoņa individuālo motivāciju. Mēs neskatāmies no malas. Mēs nenovērojam. Mēs iepazīstam tēlu, lai varētu pēc tam labāk iepazīt arī viņa rīcības iemeslus.
Treškārt un galvenokārt. Filmā ir neparasti veidoti kāpinājumi, kas vienmēr pamanās radīt uztraucošu efektu. Epizodes beidzas ar kāpinājumu. Epizodes reizēm beidzas arī tā, it kā tām pietrūktu pēdējo dažu rindiņu scenārijā. Tās ir kā izrāvumi no dzīves - viens mirklis, kas ir kā katalizators kaut kam, kas sekos. To, kas seko, mums neparāda, taču ne tādā veidā, kā tas parasti ir redzams filmās/ seriālos - bez nolūka kaut ko speciāli noklusēt skatītājam, bez vēlmes radīt kaut kādu 'a-izdomā-ka-pats' tipa kiču. Drīzāk - tādā kā mazu novelīšu veidā. Jā, katra epizode sērijā ir kā maza novelīte, neliels izvilkums, uzplaiksnījums bez sākuma un beigām. Tas ļauj ne tikai neieslīgt liekās detaļās, bet nepārvērš arī šo jauniešu seriālu par banālu, holivudisku, pārlieku izplūdušu balagānu (un šeit palīdz arī tas, ka ik pēc divām sezonām tiek nomainīti tēli un aktieri). Un šoreiz tam nav nekāda sakara ar to, ka tie ir briti, ne amerikāņi.
Vienīgā mana pretenzinja ir tā, ka - nu, jā, visu ar mēru. Nevajag censties pārlieku saasināt situācijas, radīt mākslīgus šķēršļus, pārspīlēt. Un es nezinu - vai brīžiem pa īstam negaidītā brīdī nolikt skatījāju gandrīz vai augšpēdus ir šāda jauniešu seriāla mērķis un uzdevums?
Bet es dodu 4,5 balles no 5. Arī par vizuālo, arī par mūziku (+).
Arī par sajūtu.