* * *
« previous entry | next entry »
9.. Aug, 2009 | 11:50
skaņas: Nick Cave - Death Is Not The End
Es dzīvoju nesteidzīgu, neīstu dzīvi perifērijā. Es izvēlos klusēt, kad man nav, ko teikt, bet, kad es runāju, tad tas ir par nesvarīgām lietām. Ļoti ačgārni sanāk. Un vēl man šķiet, ka es esmu kādā no tiem sapņiem, kad tu centies izkustēties no vietas, skriet, bet kājas ir kā iecementētas; tu nekusties.
Es neesmu bijusi vienatnē ar sevi jau pārāk ilgi (dienas pārvērtušās nedēļās), bet varbūt šī nemitīgā būšana starp cilvēkiem (visiem savējiem) man nāk zināmā mērā par labu. Es dresēju savu ego (un tomēr man liekas, ka viņš ar mani spēlējās). Paliek mazāk laika domāt par lietām, kas nav izdevušās. Tā vietā es vēroju tos cilvēkus sev blakus. Un domāju par to, ka laiks iet uz priekšu, bet es tikai stāvu un brīnos. Stāvu un brīnos; un tad pastāvu vēl mazliet.
Es neesmu bijusi vienatnē ar sevi jau pārāk ilgi (dienas pārvērtušās nedēļās), bet varbūt šī nemitīgā būšana starp cilvēkiem (visiem savējiem) man nāk zināmā mērā par labu. Es dresēju savu ego (un tomēr man liekas, ka viņš ar mani spēlējās). Paliek mazāk laika domāt par lietām, kas nav izdevušās. Tā vietā es vēroju tos cilvēkus sev blakus. Un domāju par to, ka laiks iet uz priekšu, bet es tikai stāvu un brīnos. Stāvu un brīnos; un tad pastāvu vēl mazliet.