dzintara latvieši
« previous entry | next entry »
2.. Dec, 2008 | 16:11
skaņas: Linga - Dzeguzes Balss
Goda vārds - tas pelēkums pilsētas ielās nav tikai no sniega neesamības; no gadalaika. Tā ir tāda monohromā filma, kurai iztrūkst kontrasta. Ne baltā, ne melnā, par krāsām nemaz nerunājot; tikai pelēkais. Ielas, mājas, mašīnas. Un cilvēki. Visi vienādi, visi tukši un neinteresanti. Iepērkās. Brauc uz darbu. Grūstās pieturā. Spļaudās. Un nekad, nekad pat nepaceļ galvas, lai redzētu, kas notiek augstāk par viņu pirmā stāva veikalu skatlogiem, kas, šķiet, aizstāj visu dzīvi. Virs galvas ķērc vārnas? Viņi to nepamanīs. Mašīnu troksnis to noslāpēs. Putekļi aizklās skatu. Viņu reliģija ir iepirkšanās. Viņu pārliecība ir nekad neko negribēt. Negribēt zināt, negribēt mainīt, negribēt pacelt acis un paskatīties debesīs. Kaut vai tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tās tur joprojām ir.
Kur ir tie dzintara ļaudis, par kuriem dzied dziesmās? Kur ir pazudušas šo cilvēku krāsas? Kāpēc viņi tās nemeklē?
Ainars Mielavs dziedāja "the sky is my ceiling, the earth is my bed". To mums vajadzētu atcerēties. Dzintara cilvēkiem.
____________________________________
"Ko tu, jocīgā, blandies pa pilsētu?
Basām kājām pa sniegu kas dzen?
Nē, tavs "ku-ku" par naivu šim gadsimtam...." Ja?
Kur ir tie dzintara ļaudis, par kuriem dzied dziesmās? Kur ir pazudušas šo cilvēku krāsas? Kāpēc viņi tās nemeklē?
Ainars Mielavs dziedāja "the sky is my ceiling, the earth is my bed". To mums vajadzētu atcerēties. Dzintara cilvēkiem.
____________________________________
"Ko tu, jocīgā, blandies pa pilsētu?
Basām kājām pa sniegu kas dzen?
Nē, tavs "ku-ku" par naivu šim gadsimtam...." Ja?
* * *
from: ao
date: 2.. Dec, 2008 - 16:34
links
Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija
* * *
from: morphine
date: 2.. Dec, 2008 - 16:40
links
Atbildēt | Iepriekšējais