zaudētas kaujas

1:15am: Vasa
Ziniet, kas notiek Cēsīs? Sižeta pagriezieni. Ziniet, kas man besī? Seriāli, kuros ir varoņi un notikumi. Notikumi ar varoņiem, viens pēc otra, krājas un nokarājas, pat jau Getsbijā nevienu vairs nevelk un nekomandē karalis stāsts. Cilvēki rīvējas kopā, maļas starp akmeņiem, nokrīt pa teikumam, pa momentam, reizēm drēbēm vai noslēpumam. Nokrīt, tiek samalti, samalti žļurgā un aprok cilvēkus, saķepina tos kopā. Bet es esmu vecs, man vajag matemātikas tīrību, man vajag siltu ādu un tīrus, baltus skeletus zem tās, man vajag atrisinājumu un beigas. Man vajag tumsu un gaismu tajā, bet ēnu teātris izrādās dzīves receklis, kurā vai nu atslēdzies un skaties teātri sev galvā, vai sasparojies un pilnām mutēm ierij to draņķību, cenšoties izkašņāt sev smuku skeletiņu, glīšu pastāstiņu uz to vienu brīdi, pirms tas nogrimst atpakaļ, jo gaisma jau tagad ir pievemta un tumsa ir pievemta. Sabiedrība ir maize, kurā ieceptas peles. Inbread, lol, inbred zviedru karaļi, visi ir tik cieši saķepuši kopā, ka redzi dzimstam tikai retardus un grimstam lepnus kuģus – neērta vieta, kā kaut kāds viens kaut kad teica.

1:26am:

Vasa is a Swedish warship built 1626-1628. The ship foundered and sank after sailing less than a nautical mile (ca 2 km) into her maiden voyage on 10 August 1628. Vasa was intended to express the expansionist aspirations of Sweden and to glorify king Gustavus Adolphus. No expense was spared in decorating and equipping the Vasa, which was also one of the largest and most heavily armed warships of its time. Despite an obvious lack of stability in port, she was allowed to set sail and foundered only a few minutes after she first encountered a wind stronger than a breeze.

3:12pm: nu lūk, es biju Cēsīs, kā rezultātā tagad esmu eksponēts mākslinieks. tā ka bez četrciparu summām skaidrā naudā tajā vienā vietā nemaz i nerādieties, citādi varēsiet vien žēli noskatīties uz manu triepienu majestātisko grāciju. bet laikam mans vārds tur nekur īsti neparādās, ha. vispār, bija caur un caur interesanti.

pēc tam uz īsu caurbraukšanu biju Kalnciemā. man liekas, viena no garākajām vietā Latvijā, un turklāt visu laiku var redzēt mežmalu un beigas, vismaz tajā vienā virzienā.