:
vispār kaut kā nepareizi un perversi liekas tas, ka gan blondā dura, gan, piemēram, Iveta Kažoka, runājot par valsts atbalstu literatūrai, uzreiz aizmuldās par kaut kādiem mērķiem, ko valsts ar savu finansējumu gribētu sasniegt un labumu, ko tas varētu nest. nē, ar mērķiem viss ir kārtībā, mērķi ir forši, es gribu pīpēt mērķus un seksu ar mērķiem, sasodīts, nav nekā labāka par labiem, mērķīgiem mērķiem. mērķis var būt Gerkena konkursam, skaidri definēts labums varētu būt tādiem vai citādiem valsts konkursiem, gan netiešiem (kaut kāds Latvijas Gāzes konkurss par tēmu "Man patīk gāze", nu kādēļ gan ne?), gan tiešiem, kur konkrēti varētu pret finansējumu prasīt darbus par Latvijas vēsturi, Oļegu Znaroku, whatever. ja konkrētās valdības/ministra politikā ietilpst šādi pasākumi, tad uz priekšu; ja ne, vai arī tam vienkārši nav naudas, tad bez tādiem var iztikt. valstij var būt mērķi, ko sasniegt ar literatūru, un var arī nebūt. iespējams, naudu jēdzīgāk ieguldīt kino.
bet tas totāli nav points. iemesls, kādēļ literatūrai Latvijā vajadzīgs valsts atbalsts, ir vienkārši tāds, ka latviešu valoda ir ļoti fucking maza. sevi atpelnīt var varbūt pāris grāmatas gadā, kamēr periodikas - īpaši drukātas - iznākšana bez valsts atbalsta nav iespējama (satori pāris mēnešus izvilka uz ziedojumiem). arguments "kad kādreiz kaut ko labu uzrakstīs, tad arī pirks un nebūs nauda jāprasa!" ir vienkārši nepareizs - pirks, ta pirks, bet ar to nepietiks. ja pieņemam, ka Latvijas valsts kā tāda ir ieinteresēta latviešu orģinālliteratūras pastāvēšanā, tad grāmatu un periodikas izdevēji ir finansiāli jāatbalsta, un vienīgā stratēģija te drīkst būt - iespēju robežās daudz. ja izvirzam žanriskus vai saturiskus kritērijus, tad tuvojamies situācijai, kurā publicēts tiek pamatā tas, ko KM (politiķa vadīta) vai tās finansētas iestādes atzīst par publicēšanai derīgu - un tas nav labi. arī universāla un no iesaistītajiem atrauta "kvalitātes kontroles" iestāde ir kaut kas ļoti šaubīgs, galvenokārt tādēļ, ka "neiesaistīts" un "kompetents" lielākoties vienlaicīgi neizpildās. ja izdevējs gatavs publicēt, tad valstij jāpiemetas. citas mazās Eiropas valstis kaut kā jūtami veiksmīgāk ir šito sapratušas.
cita lieta ir rakstnieču iecienītās "stipendijas" - gan vienkārši rakstīšanai, gan braucieniem uz ārvalstīm gan kam tik vēl ne. tā ir samaksa par vēl neizdarītu darbu un/vai atalgojums par "būšanu rakstniekam", un, līdz ar to, tas ir kaut kāds absurds. bezjēdzīga naudas došana Norai Ikstenai.
visbeidzot, "koučings" un "ko jūs darītu, ja jums būtu burvju nūjiņa?" - turklāt situācijā, kurā uz sarunu ieradušies cilvēki savu viedokli ne tikai noformulējuši, bet pat pierakstījuši un laicīgi nosūtījuši pašai ministrei? bļe, uz ko viņa cerēja? ka kaut kāda Rukšāne pateiks "ak, paldies, Žanete, tu palīdzēji man saprast, ka patiesībā taču ir jāraksta young adults noveles par vampīriem!"?
bet tas totāli nav points. iemesls, kādēļ literatūrai Latvijā vajadzīgs valsts atbalsts, ir vienkārši tāds, ka latviešu valoda ir ļoti fucking maza. sevi atpelnīt var varbūt pāris grāmatas gadā, kamēr periodikas - īpaši drukātas - iznākšana bez valsts atbalsta nav iespējama (satori pāris mēnešus izvilka uz ziedojumiem). arguments "kad kādreiz kaut ko labu uzrakstīs, tad arī pirks un nebūs nauda jāprasa!" ir vienkārši nepareizs - pirks, ta pirks, bet ar to nepietiks. ja pieņemam, ka Latvijas valsts kā tāda ir ieinteresēta latviešu orģinālliteratūras pastāvēšanā, tad grāmatu un periodikas izdevēji ir finansiāli jāatbalsta, un vienīgā stratēģija te drīkst būt - iespēju robežās daudz. ja izvirzam žanriskus vai saturiskus kritērijus, tad tuvojamies situācijai, kurā publicēts tiek pamatā tas, ko KM (politiķa vadīta) vai tās finansētas iestādes atzīst par publicēšanai derīgu - un tas nav labi. arī universāla un no iesaistītajiem atrauta "kvalitātes kontroles" iestāde ir kaut kas ļoti šaubīgs, galvenokārt tādēļ, ka "neiesaistīts" un "kompetents" lielākoties vienlaicīgi neizpildās. ja izdevējs gatavs publicēt, tad valstij jāpiemetas. citas mazās Eiropas valstis kaut kā jūtami veiksmīgāk ir šito sapratušas.
cita lieta ir rakstnieču iecienītās "stipendijas" - gan vienkārši rakstīšanai, gan braucieniem uz ārvalstīm gan kam tik vēl ne. tā ir samaksa par vēl neizdarītu darbu un/vai atalgojums par "būšanu rakstniekam", un, līdz ar to, tas ir kaut kāds absurds. bezjēdzīga naudas došana Norai Ikstenai.
visbeidzot, "koučings" un "ko jūs darītu, ja jums būtu burvju nūjiņa?" - turklāt situācijā, kurā uz sarunu ieradušies cilvēki savu viedokli ne tikai noformulējuši, bet pat pierakstījuši un laicīgi nosūtījuši pašai ministrei? bļe, uz ko viņa cerēja? ka kaut kāda Rukšāne pateiks "ak, paldies, Žanete, tu palīdzēji man saprast, ka patiesībā taču ir jāraksta young adults noveles par vampīriem!"?