:
lieta, ko patiešām nedaru bieži - Latvijas rakstnieču grāmatu lasīšana. bet ja nu tomēr, tad:
iesāku lasīt labi sen, uz sesiju pātraucu, nesen pabeidzu. patika, bet, kā jau no pietiekami ilgā piebeigšanas procesa var spriest, ne ļoti. ārkārtīgi veiksmīgi uzrakstīta vide, ainavas, vietas - jāpiekrīt Ingai Ābelei par "biedējoši labi pazīstamu absurda pasauli". tiešām, tas sanācis izcili. notikumi - ja nebūtu tieši šīs iespaidīgās pasaules, tos būtu jāsauc par ikdienišķiem. bet es to nedomāju kā pārmetumu, nē - saprotamas, atpazīstamas ainas groteski vājprātīgā, tomēr pazīstamā pasaulē, nu tas taču ir kruti. kas vēl - puspakaļas scifi iepinumi? nu, arī nav tik traki. piestāv. valoda? sarežģīta un lēna. biežās ritma maiņas, naratīva noraustīšanās, ne vienmēr saprotamas šrifta izmaiņas liek domāt, ka esmu palaidis garām kaut ko no autores sacītā - iespējams, par naratīva skatpunkta neuzticamību. nezinu.
tīri subjektīvi neesmu sajūsmā par to, ka sižeta bija tik maz. lieliskās ainavas sāk nogurdināt, kad tās kopā nesaista stāsts. kopā ar valodu, man tas likās pamatīgs grāmatas trūkums. papildus tam, vietām groteskās ainas likās mēreni nemotivētas un uz šoka vērtību tendētas - divi džeki iesalst ledū, viens no viņiem sāk histēriski ejakulēt. ok, saprotu, simbolisms, bet nu tomēr, nafig.
suprise hits - vismaz mani pārsteidza (ne guži pazīstama rakstniece, ne gluži "dvēselei!" grāmata) šīs grāmatas atrašanās V&R pirktāko grāmatu otrajā vietā. pārsteidza, līdz biju to izlasījis - kruti. tiešām kruti, ar viegli saprotamu pievilcību gana daudziem lasītājiem. varētu iebilst, ka stāstiem nav centra, idejas - kāds varbūt teiktu, jēgas. bet to var pārdzīvot. stāstus veido interesantas epizodītes, kas sietas kopā caur tādu vai citu elementu, visbiežāk personu. un sietas tā, ka patīkami lasīt: valoda, noskaņa, deviņdesmitie, indie - nu kaut kā tā. grūti spriest, cik stāstos autores pieredzes un cik izdomas, bet tas jau nav tik svarīgi. toties stāstos parādās (parādās, nevis tos veido - proti, būtu tikpat interesanti, ja viņu tur nebūtu) Hardijs Lediņš, Dambis. arī citi, vārdos nesaukti. un persona vārdā Jānis Daugavietis, bet diezgan droši, ka ne gluži tas, kas tipa "īstais". bet tas tiešām nav tik svarīgi. nu ja - šī, tātad, man patika.
iesāku lasīt labi sen, uz sesiju pātraucu, nesen pabeidzu. patika, bet, kā jau no pietiekami ilgā piebeigšanas procesa var spriest, ne ļoti. ārkārtīgi veiksmīgi uzrakstīta vide, ainavas, vietas - jāpiekrīt Ingai Ābelei par "biedējoši labi pazīstamu absurda pasauli". tiešām, tas sanācis izcili. notikumi - ja nebūtu tieši šīs iespaidīgās pasaules, tos būtu jāsauc par ikdienišķiem. bet es to nedomāju kā pārmetumu, nē - saprotamas, atpazīstamas ainas groteski vājprātīgā, tomēr pazīstamā pasaulē, nu tas taču ir kruti. kas vēl - puspakaļas scifi iepinumi? nu, arī nav tik traki. piestāv. valoda? sarežģīta un lēna. biežās ritma maiņas, naratīva noraustīšanās, ne vienmēr saprotamas šrifta izmaiņas liek domāt, ka esmu palaidis garām kaut ko no autores sacītā - iespējams, par naratīva skatpunkta neuzticamību. nezinu.
tīri subjektīvi neesmu sajūsmā par to, ka sižeta bija tik maz. lieliskās ainavas sāk nogurdināt, kad tās kopā nesaista stāsts. kopā ar valodu, man tas likās pamatīgs grāmatas trūkums. papildus tam, vietām groteskās ainas likās mēreni nemotivētas un uz šoka vērtību tendētas - divi džeki iesalst ledū, viens no viņiem sāk histēriski ejakulēt. ok, saprotu, simbolisms, bet nu tomēr, nafig.
suprise hits - vismaz mani pārsteidza (ne guži pazīstama rakstniece, ne gluži "dvēselei!" grāmata) šīs grāmatas atrašanās V&R pirktāko grāmatu otrajā vietā. pārsteidza, līdz biju to izlasījis - kruti. tiešām kruti, ar viegli saprotamu pievilcību gana daudziem lasītājiem. varētu iebilst, ka stāstiem nav centra, idejas - kāds varbūt teiktu, jēgas. bet to var pārdzīvot. stāstus veido interesantas epizodītes, kas sietas kopā caur tādu vai citu elementu, visbiežāk personu. un sietas tā, ka patīkami lasīt: valoda, noskaņa, deviņdesmitie, indie - nu kaut kā tā. grūti spriest, cik stāstos autores pieredzes un cik izdomas, bet tas jau nav tik svarīgi. toties stāstos parādās (parādās, nevis tos veido - proti, būtu tikpat interesanti, ja viņu tur nebūtu) Hardijs Lediņš, Dambis. arī citi, vārdos nesaukti. un persona vārdā Jānis Daugavietis, bet diezgan droši, ka ne gluži tas, kas tipa "īstais". bet tas tiešām nav tik svarīgi. nu ja - šī, tātad, man patika.