nu ja, un tad bija man reiz tāds kursabiedrs, kas aiz gara laika mēdza lamāties par to, ka ak tik ļoti ienīst literatūru, filmas, mūziku un tamlīdzīgi, jo neviens it kā nevarot pierādīt šo lietu objektīvo noderību (to pašu viņš attiecināja uz pretējo dzimumu un ar laiku uz cilvēkiem vispār, bet nu labi). tā jau it kā ir, ka tīri ar skaitļiem vai nesagraujamām loģiskām konstrukcijām pamatot to, kādēļ tieši būtu, teiksim, jālasa grāmatas, nebūt nav viegli. un tomēr - šodien studijās saskāros ar lietu, ko sauc par Flyvbjerg-Petersen algoritmu. tā pamatā ir apgalvojums - kuru es īsti nesaprotu (bet oriģinālais raksts tepat pie rokas, tā ka kas zin, vabūt vēlāk). un tomēr - mans formulējums izklausītos apmēram šādi: ja kopas izveides procesam piemīt atmiņa, tad šo kopu labāk raksturo nevis tās piemeklētais vidējais lielums (manā interpretācijā - nosacīti socioloģijas pētījumu rezultāts), bet gan ļoti neliels skaits kopas locekļiem analogu, mākslīgi izveidotu indivīdu, kuros apvienotas kopai raksturīgas īpašības. nu lūk, un man tad attiecīgi gribētos teikt, ka sis jau velk uz tādu normālu character-based darbu labuma, nu, ne ta pamatojumu, bet kaut ko tādu. bet nu tas tā.
: