zaudētas kaujas

11:24pm: opā
paskat, kas ar mani te vispār notiek. zaudēju blogošanas nevainību, joptvai...

11:26pm: this is yesterday
Liepāja - tā tik ir vieta. Ar katru reizi tā man tīk arvien labāk, šoreiz pat lietū. Kafejnīcas, tramvajs - ko vēl vairāk vajag? Un šoreiz pat neapdedzināju roku...

11:45pm: '99 #1
Divdesmitā gadsimta beigās cilvēce radīja mehāniskas, sev līdzīgas būtnes - robotus. 1999. gadā sākās karš.

’99.

Es atrāvu savas lūpas no viņējām, viņa nodūra skatienu un tad ļāva tam aizslīdēt pār pilsētu, turklāt Elīzas acis brīžiem aizsedza vēja kustinātie mati, tādēļ viņas domas man palika jo lielākā noslēpumā.
-Es nesaprotu, - viņa teica, - es nesaprotu kas notika, - tā viņa teica un es parāvos sprīdi atpakaļ, nostāk no viņas.
-Jā, es... piedod. Es esmu iereibis.
-Ko? Nē, nē, - viņa uzmeta man ašu skūpstu un apskāva mani, līdz ar ko es atrāvu skatienu no viņas, un, - es ne par to, - sapratu, par ko viņa runāja. No jumta malas, cik tālu vien sniedzās skatiens, bija redzama pilsēta, un, patiešām, pasaule - traumēta, vietām degoša, sadrupusi, daudz līķu.
-Neviens nesaprot.
Es ar lūpām centos pieskarties viņai kaut kur uz pleca vai kakla, vai kur nu varētu aizsniegt. Tā arī viss varēja palikt, šādi, uz jumta, es un viņa, un viss, un tieši šeit laiks varēja apstāties. Mirklis – stop, nekusties.
-Pasmaidi, - es teicu, - pēc nedēļas tu būsi pilngadīga.
Viņa iesmējās; mirkļi atsāka ritēt. Līdz maniem astoņpadsmit vēl bija vairāk par mēnesi; līdz divtūkstošajam gadam – seši.
-Es gribēju redzēt tūkstošgadi.
-Svinēt kopā ar Jēzu?
Viņa atkal smējās.
-Viņš negrib mūs aicināt.
-Kas?
-Jēzus. Tādēļ viņš atsūtīja robotus.
-Ha hā.
Tad mēs minūti klusējām. Nakts trokšņu vairs nebija, tagad bija tikai klusums, visu laiku; un ja nebija, tad tuvumā bija roboti. Bet tobrīd viss bija klusu.
-Svini šodien. Svini divtūkstoš gadus, kopš nomiris kaut kāds, teiksim, persona A., kurš nomira pus gadu pirms... pirms Jēzus, - mēs atlaidām viens otru, - Jēzus Kristus, pirms cilvēku glābēja...
-Nomira vai piedzima?
-Es taču nezinu.
Elīza beidzot atglauda matus, un es atkal redzēju viņas seju; viņa bija ģērbta tikpat tumši kā nakts ap mums, un viņas seja neviļus lika domāt par mēnesi, vai zvaigznēm, par pārtraukumu tumsā.
-Un tūkstošgade sākas pēc pusotra gada. Pēc sešiem mēnešiem tikai parādās nulles.
Nulles, tostarp gaidāmais iedzīvotāju skaits – nulle, mani tobrīd nomāca. Saka jau, ka es esot nervozs. Tovakar mūs pārlidoja trīs lidmašīnas, un vēlāk pie horizonta bija pāris uzplaiksnījumu; tātad mēs vēl cīnījāmies. Šajā karā savām acīm biju redzējis tikai kādas piecas kaujas, ieskaitot lielo slaktiņu kara pirmajā dienā; un pēdējo no tām pirms trim dienām, kad Edijs ar savu sarkano busiņu un motorzāģi diezgan laicīgi un efektīgi atbrīvojās no robotu bariņa, kas bija noskatījis mani un Elīzu. Tā arī bija pirmā reize, kad satikām Ediju, mūsu glābēju un mūsu aizstāvi, mūsu varoni. Tiesa gan, no dienas dienā mēs atmetām cerības, ka šo lomu viņš varētu spēlēt vēl ilgi.
Par spīti grādiem, Elīzai kļuva vēsi, un mēs atgriezāmies telpās. Vēlāk, tas bija jau ap trijiem – pusčetriem, es tomēr vēlreiz uzkāpu uz jumta. Te bija tā neparastā sajūta: zem manis bija viss, ko es pazinu, un virs manis – tas, par ko nekā nezināju, lielie, neaptveramie tukšumi un platības. Mazais, mirstošais zināmais, un lielais, neskartais pārējais.

11:51pm: debijas vakars
ir ok, četri teksti 20 minūšu laikā. CSI:NY reiz pieminēja tādu joku kā grafomānija or smth. Well, here i come.