dzīvoju sistēmā

pēdējā laikā dzīve šķiet labāka. klasesbiedri ļoti jauki.... pārāk jauki. zin' kā, "pārāk ilgi viss ir gājis kā pa sviestu". nu neko. bet viss chill pagaidām. radušās dažādas pārdomas par to cik galīgā dirsā mana dzīve bija pirms atnācu uz šo skolu. bet appisiens ir tas, ka viena no manām mobingotājām arī ir manā klasē. pohuj. man ir vismaz 3 ļoti smieklīgi homiji.

man sāp vēders
drīz būs jābrauc uz kojām
māsa un brālis visu laiku kasās un bļaustās, man jau zb, vecākiem arī zb
šodien ceļosim uz citu pilsētu operācijas sakarā
es izlēmu kādu laiku izolēties no vienaudžiem, jo nopratu, ka man nav jēgas runāt ar cilvēkiem, kuri visu laiku man dirš virsū par to kā es runāju

vakar ar savu tiešsaistes laulāto apspriedu iespējas jelkad mūžā satikties ņemot vērā mūsu izglītības un monetāro situāciju. nonācu pie secinājuma, ka tas visticamāk nekad nenotiks, bet savā ziņā man nav nekādu lielo pretenziju tādai realitātei, jo dzīvē attiecības fiziski un garīgi nespēju noturēt ilgāk par 2 nedēļām (izņēmuma gadījums, kad ar savu partnerības biedru nerunāju vairāk par reizi nedēļā, tādēļ attiecības beidzu tikai ap 2 mēnešu punktu), savā ziņā, tiešsaistes attiecības man ir vieglākas. katrā gadījumā, teicu, ka varbūt ap vasaru varētu samesties, lai tas atlido uz latviju, bet par atbildi saņēmu ļoti ne-entuziastisku "es reiz pa reizei apsveru, vai vispār ir jēga attiecības uzturēt, ņemot vērā distanci". tagad man radušās paranojiskas domas, ka mani pametīs tuvākajās 7 dienās. nosapņoju par sevis nodošanos kāda cita laulības laušanai nosacītā mērogā, prātā ļoti palicis moments, kur kādu indivīdu sabučoju, apskāvu, uzņēmu romantiskas bildītes, kaut paralēli domāju par savu īsto ne-gluži dzīvesbiedru, jo tā taču skaitās krāpšana. es nezinu, izdzīvot varētu, bet gribētos, lai tad mani pamet ātrāk, lai man nav jāgaida uz to momentu, kad pasaka "jā, šis nestrādās". gribētos pat kārtējo reiz ņemt iniciatīvu un būt pirmajam, kas pamet, bet tā būtu aptuveni 8. reize, kad es attiecības beidzu no savas puses un man tas ir apnicis. kopumā, man īpaši liela vēlme vairs nav runāties ar dzīvesbiedru, jo šķiet, ka vairs nav jēga.

TIKU KOLEDŽAS BUDŽETA PROGRAMMĀ

netiku augstskolā, iešu uz citu

pašlaik atrodos augstskolā, veicu iestājpd
šitā skola diezgan līdzīga manai iepriekšējai, tas mierina
cerams, iekļūšu

iesniedzu visus pieteikuma dokumentus augstskolai, ceru uz budžeta grupu

karš ir cauri, dabūju labus vērtējumus eksāmenos.

lalalala es pabeidzu (it kā) visus savus augstskolas pieteikuma failus n shi

traki, ka tagad skola cauri, vasara gan tā kā augusta pēdējā nedēļa

vakardien klases grupā tika iesūtītas bildes no privātām sarunām starp mani un citiem kursabiedriem kā arī manas dm sarunas ar vienu no kursabiera bijušajiem. ļoti dīvaina situācija. laikam centās parādīt, ka mēs esam kkādi ļaunie or some shit, bet kāda jēga, ja rītdien izlaidums?

es nesaprotu cilvēku vēlmi pārvākties uz kaut kādiem lauku nostūriem, ja atrodas labākajā vietā, labākajā pilsētā, kur viss ir pieejams. ja pēc gadiem šis dzīvoklis būs pieejams, es te ievākšos atpakaļ. citādi miera nebūs. negribu dzīvot vietā, kas ir 6km no tuvākās funkcionālās pieturas, ņemot vērā to, cik daudz man būs nepieciešami autobusi pēc vasaras, ja vien pēkšņi neuzvarēšu loterijā kādus 100k eur un nevarēšu investēt vietējā miteklī. klases ekskursija uz mazpisāniem tā vieta ir, vot kas.

11:11, es gribu kaut ko

no darbiem izmukt vēl nesanāk. 19. būs aizstāvēšana, vairs tik 9 dienas, tad gan visbeidzot būs atpūta līdz izlaidumam un tad atkal uz nākamo izglītības iestādi jāpiesakās. man ir vēlme iziet vismaz par 2 skolām vairāk, kā nepieciešams dzīvē. iekrāt gudrību. joka pēc iziet medicīnu.

ES BEIDZOT PABEIDZU TO JOBANO KODU

vakar atklāju, ka tā galvas reibšana un temperatūrveidīgā sajūta ir no antidepresantu atmešanas. tiešām besīga sajūta.

izveidoju portfolio kanālu saviem lielajiem video projektiem

man tā reibst galva no iesnām. nav motivācijas pie nekā strādāt un zobā laikam caurums.

sataisīju savus adobe illustrator failus. man tagad ir lieliski tekstlodziņi kodā. iztulkoju arī atlikušos angļu tekstus.
kaut kādas iesnas uznākušas, slimums nāk virsū.. šitā te jūnija mēnesī. traki.

vakar jutos diezgan vientuļi, pēdējā laikā - praktiski 6 mēnešus - tādas sajūtas reti gadās, bet vakar ļoti vēlējos kaut man kāds būtu, jo, lai arī cik daudz attiecības un intereses man ir bijušas, nekad nesaiet, jo it kā nav īstais. tad nu tā. gulēt aizgāju ap 4 rītā, uz darba izstrādi netaisījos mosties 6:50. palasīju pet sematary un nolūzu līdz 11:27

es beidzot salaboju komentāru rakstīšanas krāsas. ļauju jums rakstīt ko gribat, ja man kaut kas nepatiks, tad izdzēsīšu.
izpaužaties.