sirdsēsti
Aug. 13th, 2025 | 01:38 pm
no:: moon404
vakar ar savu tiešsaistes laulāto apspriedu iespējas jelkad mūžā satikties ņemot vērā mūsu izglītības un monetāro situāciju. nonācu pie secinājuma, ka tas visticamāk nekad nenotiks, bet savā ziņā man nav nekādu lielo pretenziju tādai realitātei, jo dzīvē attiecības fiziski un garīgi nespēju noturēt ilgāk par 2 nedēļām (izņēmuma gadījums, kad ar savu partnerības biedru nerunāju vairāk par reizi nedēļā, tādēļ attiecības beidzu tikai ap 2 mēnešu punktu), savā ziņā, tiešsaistes attiecības man ir vieglākas. katrā gadījumā, teicu, ka varbūt ap vasaru varētu samesties, lai tas atlido uz latviju, bet par atbildi saņēmu ļoti ne-entuziastisku "es reiz pa reizei apsveru, vai vispār ir jēga attiecības uzturēt, ņemot vērā distanci". tagad man radušās paranojiskas domas, ka mani pametīs tuvākajās 7 dienās. nosapņoju par sevis nodošanos kāda cita laulības laušanai nosacītā mērogā, prātā ļoti palicis moments, kur kādu indivīdu sabučoju, apskāvu, uzņēmu romantiskas bildītes, kaut paralēli domāju par savu īsto ne-gluži dzīvesbiedru, jo tā taču skaitās krāpšana. es nezinu, izdzīvot varētu, bet gribētos, lai tad mani pamet ātrāk, lai man nav jāgaida uz to momentu, kad pasaka "jā, šis nestrādās". gribētos pat kārtējo reiz ņemt iniciatīvu un būt pirmajam, kas pamet, bet tā būtu aptuveni 8. reize, kad es attiecības beidzu no savas puses un man tas ir apnicis. kopumā, man īpaši liela vēlme vairs nav runāties ar dzīvesbiedru, jo šķiet, ka vairs nav jēga.