zemapziņas dīķis - June 15th, 2009

Kurš vairs var saskaitīt tās laimīgās dienas?
Kopā apmeklējām festivālus. Sēdējām no baļķiem uzslietā balkonā. Zālīte un skūpsti.
Kopā devāmies pirkt apakšveļu. Viņai bija laba gaume.
Kopā krāsojām Warhammer figūriņas.
Mūsu gada jubilejā „Čilli picā” sapņojām par kāzām un bērniem. Viņa bija pirmā ar kuru nopietni apsvēru domu precēties.
Apciemojām viena otru. Sildījāmies un masējām viena otrai muguru – ar rokām vai kājām.
Divas spīganas ar vieniem spārniem, ko dalīt.
Man nepatīk vārds „lesbiete”, šo vārdu tik daudzi ir novazājuši netīru. Lai mūsu aizgādne Sapfo dod mums padomu!
Bet visu patieso un plaukstošo janvāra vēji aizpūta prom.
Tagad ir vasara un ziedi jau ir atvērušies. Es gribēju Ievu, līdz tai baltajai dienai...
***
Anetes attiecības ar Ievu jau vairākus mēnešus nevarēja saukt par stabilām. Te ilgas un mīļums, te atsalums uz vairākām nedēļām. Telefons vairs tik bieži nezvana, bet ja atnāk īsziņa.... atkal saldais izlīguma sekss, pēc kura atliek vien jautāt sev pašai: „Vai aplis nekad nenoslēgsies?”
Vienā brīdī cilvēks saprot, ka vienīgais, kas satur kopā attiecības ir ieradums būt kopā. Neizpratne pārņem mūsu prātus. Kā var tik ilgi būvēt attiecības, atdod sevi visu partnerim un tad vienā mirklī viss sagrūst Tavu acu priekšā?
Tagad Anete var rīt savas asaras kā ripas.
Vai arī saulrietā pastaigāties, pa klusu pilsētu.
Galvu nodūrusi Anete devās uz mājām. Savā dzīvoklī viņa vairs nespēj palikt viena, bet nevarēja arī pamest istabas uz ilgu laiku. Anete cer, ka varbūt Ieva tomēr atnāks ciemos. Katru dienu, stundu pa stundiņai cer, ka viņu kāds apciemos. Vienu satikšanos ar Ievu ir vērts gaidīt kaut mēnešiem ilgi. Nav svarīgi vai Anete satiks Ievu savos apskāvienos vai jau kopā ar kādu citu.
Satiekot Ievu var just, ka Tu dzīvo. Tu nestāvi uz vietas. Tu jūti,ka Jūs abas vēl esat šajā pasaulē. Protams, šī sajūta saglabājas tikai uz mirkli...tad Anete saprot, ka nekam nav lemts turpināties. Laiks apstājās, aiziet vientuļa diena pēc dienas, līdz nākamajai cerību sekundei.
Mājupceļš turpinās.
Bija vējains jūnija sākums un pūkas no kokiem krita kā sniegs pār tukšajām ielām.
Vasaras sniegā ietinusies, Anete vēroja balto asaru deju.
Un visa šī harmonija un dzīvības aplis nomierināja meiteni. Viņa izslēdza MP3, kurā skanēja dziesmas, kas atgādināja kopā pavadītos mirkļus ar mīļoto, viņa klausījās vējā un trīsēja. Anetei nebija auksti, tikai ļoti, ļoti sevis žēl.
Skaistais izmisums.
Vasaras sniega burvība Anete pamana sev sekojam baltā, kuplā kāzu kleitā tērptu parādību. Sieviete ar gaiši ziliem matiem pāri mugurai. Viņas seju aizsedz plīvurs, kuru sieviete noņem tikai tad, kad ir panākusi meiteni. Nekas cits Aneti nepiesaista vairāk, kā sievietes melnās acis, kas zvalgo nedabiskā spīdumā, bet šis skatiens meiteni nebiedē.
Caur koku lapām ieplūst Ziemeļu vējš un čukst meitenei ausī: „Sniega Karaliene.”
Sniega karaliene smaida.
„Anete. Tevi taču tā sauc vai ne? Klausos, ko es Tev stāstīšu.
Eņģelis atlidoja pie manis un uzdāvināja man ledus rozi. Viņš teica, ka šī roze ir veidota no mīlas asarām, ko lējusi kāda meitene. Tās bija Tavas asaras, kas sasaldētas ledus rozē,” karaliene pasniedz Anetei ledus rozi, kas par spīti vasaras karstumam neizkusīs nekad. Sāpju asaras var izkausēt vien Ievas skūpsts.
„Nedzīvo pagātnē, Anete. Tā bija skaista, bet tā vairs ir tikai ledus roze Tavās rokās. Tavā priekšā ir balta lapa. Ir bailīgi doties uz priekšu vienai, bet tagad Tev ir iespēja sākt visu no jauna. Piešķirt baltajai lapai pilnīgi citas krāsas. Tev jau sen attiecības nenesa nekādu prieku. Ir viegli dot padomus kādam no malas, bet vai grūtāk ir dzīvot uz priekšu?” Sniega karaliene saka. Anete novēršās no skaistās sievietes.
„Es negribu vairs mīlēt kādu citu, Sniega karalien,” teic Anete, „viņa bija...pats ideāls.”
Sniega karaliene apskauj meiteni.
Lēni atpogā Anetes blūzīti.
Ar nagiem noglāsta muguru, meklējot krūštura āķīšus.
Anete ievelk elpu,
Sniega karaliene noskūpsta Anetes krūtis un sasaldē viņas sirdi.

Brālis: "Es negribu palikt tik vecs, vājš un nevarīgs, ka pat līdz autobusam nevaru aizstaigāt!"
Māsa: "Es negribu palikt veca, jo zaudēšu savu skaistumu un jaunību."
Tēvs: "Es negribu palikt vecs un muļķis."
Mamma: "Es negribu palikt veca un nevienam nevajadzīga."
Bērns: "Es gribu ātrāk izaugt liels!"

P.S. vecmāmiņu mulsina "Poesias" cepumu izlases lielā daudzveidība un cepumu veidi.

Katram ik pa laikam sanāk izdzīvot citu dzīvi nevis savu.

Šorīt bija pazudis miskastes konteiners. Slikti. Nav vairs atkritumu, kuros varētu parakņāties.
Melnbalts kaķis (sētas parastais – runcis klaidonis) sēž uz sētas un skatās uz vietu, kur kādreiz bijusi miskaste.
Viņam piebiedrojas otrs kaķis. Tas ir mājas mīlulis. Pelēks, liels persietis ar dzintara acīm.
„Mjau,” saka persietis.
„Mjau,” atsveicina sētas parastais.
„Ko Tu te sēdi?” jautā persietis.
„Tāpat. Miskaste pazudusi. Nav ko darīt,” atbild sētas parastais.
„Aha...”
„Tā gan.”
„Šovakar slikts laiciņš.”
„Tāds pelēks. Kā bērniem?”
„Labi. Nav nekādas vainas. Drīz sāks patstāvīgu dzīvi pie citiem cilvēkiem.”
„Jā.”
„Klau...” pēc klusuma brītiņa ierunājas persietis.
„Nu?” atteic sētas parastais.
„Ko tu domā par brīvajām attiecībām?” strauji vaicā persietis.
„Brīvās attiecības?” sētas parastais ir neizpratnē.
„Nu jā. Saproti. Tas ir tad, kad divi kaķi, cilvēki, vienalga, it kā viens ar otru mīlējās, bet nav pāris. Nebūvē attiecības, bet paņemt viens no otra to, ko grib. To, kas nepieciešams. Ko tu par to domā?”
„Hmmm...nezinu.”
„Tas tā moderni izklausās, ne?
Visiem nepieciešama uzmanība, ķermeniska saskarsme. Tas taču ir tik dabiski. Brīvās attiecības neprasa ne no viena nekādus paskaidrojumus. Vienkārša priecāšanās par otra ķermeni, bez problēmām, kas saistās ar nopietnu attiecību būvēšanu – vecāku satikšana, kopdzīves sīkumi, uzklausīšana un sapratne u.c. Tu paņem no attiecībām tikai saldo sākumu, patīkamo. Tā ir brīvība, ” aizsapņojas persietis.
„Izklausās pēc baigās laika tērēšanas,” atsaka sētas parastais.
„Kā tu to domā?” uztrūkstas persietis, kas ir pārsteigts par šādu teikumu.
„Padomā. Brīvās attiecības lielā mērā ir domāšana tikai par sevi. Biežāk sevis žēlošana, retāk bailes uzņemties atbildību vai sevi sāpināt. Kas labs var būt no attiecībām, kas balstītas uz tik negatīvām emocijām? Turklāt parasti ir tā, ka viens allaž vēlēsies kaut ko vairāk. Saskaņas meklēšana ir neizbēgama,” mierīgi paskaidro sētas parastais.
„Bet ja redzi kādu sieviešu kārtas būtni, kas tev liekas pievilcīga, bet tu zini, ka jūs esat pārāk atšķirīgi, lai dibinātu nopietnas attiecības, tad vai brīvās attiecības nebūtu vislabākā alternatīva?”
„Varbūt. Bet tikai atceries, ka fiziskā saskarsmē ar kādu mēs pat neapzinādamies apmaināmies ar viņu enerģijas plūsmā. Katra dzīvība ir enerģijas plūsma, kas var būt gan pozitīvi vērsta, gan negatīvi. Ņemsim par piemēru tos pašus cilvēkus. Kaut vai skūpstoties viņi apmainās ar savu dzīvības gaismu. Kas notiek, ja cilvēks uzņem enerģiju no vairākiem cilvēkiem īsā periodā vai arī uzņem sevī enerģiju, kas viņam nepatīk? Rodas iekšējais konflikts un dzīvības enerģijas disharmonija. Nemiers. Apjukums. Strauja sevis pazaudēšana dzīvniecisko instinktu pasaulē.”
„Hmmm...” novelk persietis.
Klusuma brīdis. Abi skatās uz vietu, kur kādreiz bija miskaste.
„Un ko tu domā par minetu?” vaicā persietis.
„Tu esi ļoti dīvains kaķis, ja man to jautā,” smejas sētas parastais.
„Njā. Es tikai iedomājos, ka cilvēku vīriešiem... ai, lai paliek. Es laikam par daudz dzīvoju starp cilvēkiem. Es nevaru bez glāstiem. Esmu mājas kaķis.”