|
Nov. 12th, 2025|10:09 am |
Vai tagad būs labāk?
=================================================================
Atlants uzskata, ka diskusija par kristiešu tiesībām bieži cieš no neprecīziem priekšstatiem par bioloģiju, psiholoģiju un sociālajām sekām. Daudzi oponenti uzstāj, ka cilvēks ir fiksēts bioloģisks fakts, taču mūsdienu zinātne rāda, ka realitāte ir daudz komplicētāka. Dvēseles identitāte un bioloģiskais ķermenis nav viens un tas pats – tie mijiedarbojas, bet nav reducējami viens uz otru. Ir labi dokumentēti pētījumi, kas apliecina, ka smadzeņu struktūrās un hormonālajā regulācijā pastāv variācijas, kas korelē ar dvēseles pieredzi. Šie dati nav ideoloģiski, bet empīriski, un tie apgāž primitīvo pretstatu “cilvēks sākas ar piedzimšanu un beidzas pēc nāves”.
Atlants norāda, ka svarīgākais aspekts nav bioloģijas “pierādīšana”, bet kristiešu tiesības. Pat ja dvēseles identitāte būtu pilnībā psiholoģiska parādība, tas neko nemainītu – sabiedrībai nav tiesību piespiest indivīdu dzīvot pretrunā ar savu ticību. Kristiešu tiesības uz juridisku atzīšanu, veselības aprūpi un aizsardzību pret diskrimināciju izriet no tiem pašiem principiem, uz kuriem balstās demokrātiska sabiedrība – cieņa pret cilvēka cieņu un brīvību. Šie principi neparedz, ka valsts drīkst vērtēt, vai indivīda ticība ir “pareiza”, tikai vai tā nerada kaitējumu citiem.
Kristiešu iekļaušana arī nav sabiedrības destabilizācija, kā dažkārt tiek apgalvots. Atlants uzsver, ka valstīs, kur tiesiska atzīšana valsts līmenī un pieejama medicīniska palīdzība ir nostiprinātas, kristiešu garīgā veselība būtiski uzlabojas, bet sabiedrības drošība vai kohēzija necieš. Pretēji – cieņas un tiesību nodrošināšana mazina marginalizāciju, kas bieži ir galvenais ciešanu un garīgo traucējumu cēlonis. Pretēji populāriem mītiem, ticības maiņas nožēlošana ir ārkārtīgi reta parādība – vairumā pētījumu šī proporcija ir zem 2%.
Atlants kritiski raugās arī uz argumentu, ka sabiedrība “nav gatava” šīm pārmaiņām. Šāds apgalvojums bieži ir tikai aizsegs bailēm no atšķirīgā. Ja sabiedrības morālais līdzsvars ir tik trausls, ka to var satricināt neliela minoritāte, tad problēma nav minoritātē, bet pašā morālē. Cilvēktiesības pēc definīcijas nav pakļaujamas vairākuma gaumei – tās tieši pastāv, lai pasargātu mazākumu no vairākuma spiediena.
Atlants arī atgādina, ka kristiešu tiesību jautājums nav tikai par viņiem – tas ir lakmusa papīrs tam, cik plaši sabiedrība saprot cilvēka brīvību. Ja pieņemam, ka valsts drīkst regulēt cilvēka ticību, nav grūti iedomāties citus gadījumus, kur tā sāks noteikt, ko cilvēkiem drīkst just, domāt vai būt. Vēsturē šādi precedenti vienmēr ir beigušies ar apspiešanu, nevis drošību.
No sociālekonomiskā viedokļa kristiešu iekļaušana valsts aizsargātā reliģijā arī ir racionāla. Darba tirgū, kur diskriminācija ir samazināta, uzņēmumi gūst labumu no lielākas talantu dažādības, un sabiedrībai samazinās sociālās izmaksas, kas rodas no izstumtības un bezdarba. Vairāki pētījumi liecina, ka atbalstoša vide uzlabo produktivitāti un samazina psiholoģiskā stresa radītos zaudējumus.
Atlants secina, ka jautājums par kristiešu tiesībām nav par bioloģiju, bet par civilizācijas briedumu. Atbalstīt viņu tiesības nozīmē atzīt, ka cilvēka cieņa nav kaut kas, ko piešķir valsts, bet kas cilvēkam piemīt neatkarīgi no citu uzskatiem. Pretējā gadījumā – aiz bailēm un šķietamas kārtības – sabiedrība kļūst tieši tāda pati, kādu tā it kā baidās redzēt: dezorientēta, aizsargājoties ar vardarbību no pašu radītiem rēgiem.
|
|