kas tik te nenotiek

Pāris dienas atpakaļ piedzīvoju krietni interesantu sapņu gūzmu, kuru starpā arī bija sava veida apzinātais, taču es to drīzāk sauktu pseido-apzinātais, kaut gan visas pazīmes atbilda attiecīgi - jeej - es varu lidot, materializēt lietas utt. prātā ienāca arī, ai, var taču mīlēties bez prezervatīviem. Bija doma, ka es varu darīt jebko, taču tā atdūrās pret sēkli, kas bija pats vārds. Ar šībrīža atpziņu es būtu apstājies un padomājis un izlecis no jebkādas tēlu sistēmas, nevis lēkšojis kā traks izbadējies āpsis, kas nokļuvis leiputrijā.
Tēli šķita pārāk reālistiski, un es personāžus uztvēru it kā mēs būtu tādā vienotā sapņu laukā, nevis, ka viņu būtu mani izdomu elementi, un kontroles ziņā tas bija krietni traucējoši. Jautri šķita lidināties pilnīgi haotiski gar trolejbusu vadiem, biezokņiem, tad piezemēties pie kādas ēkas ar pilastru un pajautāt tur sēdošajam vīram vai viņš apzinās, ka šis ir sapnis, uz ko viņš tikai pasmaidīja. Novēroju īpatnību, ka apkārtējā vide lidojot tā pamazām "ierenderējas" kā datorspēlēs (nu re, jau datorspēļu izkropļota zemapziņa).
No šī sapņa es pamodos citā sapnī, kur nez kāpēc man gultā bija palikusi manis materializētā karote, par ko es krietni sajūsminājos.
Kad pamodos vēlreiz, zelta krāsas karotes vairs nebija.

Browsējos pa deviantart iedvesmai un uzgāju pāris māksliniekus, kas stila ziņā pat varbūt nebūtu īsti mans lauciņš, bet nu vienkārši viņu darbi ir krietni perfekti. Tātad pirmais izceļas savos darbos ar iztektu dzīvelīgumu, ar kustību pārliecību pārsātinātas bildes. Otrajam savukārt ir raksturīgs ārkārtīgi interesants un nepiespiesti spilgts kolorīts, viss esot taisīts ar Adobe Illustator, wot līmenis.

pagājušonakt biju arī jēzus, kas ar visu krustu pie muguras lidinās un kaujas ar velniem. Sapnī atceros domu, ka krusts esot krietni veca tehnoloģija lidošanai.

Pēc raita taktikas, neko neiztērējot, gūt maksimālu efektu. Aizeju - mani cienā ar šņabi un alu, patiesībā, ar ko vien vēlos. Tiesa gan, kad kāds ļoti draudzīgs alkoholiskais sapņu biedrs mani vedina paņemt glāzīti, garām paskrien Adresāts ar tekstu uz lūpām: "kamōn, ko tu dari, ņem taču savu alus balonu (apm. neesi stulbs - šņabis padarīs tevi pretīgu)", nu tā es nolieku glāzīti malā. Tusiņā dominē klaut kādi sīkie, kas ārdās pie "Scotty doesn`t know", kāds eksemplārs ieveļas pa durvīm jau pielicies (viens no ideālā rautā modeļiem - kāds vārtās pa grīdu, par kuru var pasmieties) un paliek guļot pie sliekšņa uz grīdas (nu jā, var jau tusēt arī tur, kāpēc, ne). Labu laiciņu meklēju kolektīvo rasolu, taču beigu beigās atradu tikai izēstas bļodas, saticis Raiti, jautāju par ēdamo, šis apgalvo, ka savu līdzpaņemto roslolu jau apēdis (yeah, right - līdzpaņemto). Ik pa brīdim izeju laukā no aktivitāšu epicentra, un pasaku kādam nevainīgam sapņu fona tēlam "īsta trakomāja" un padomāju cik vecmodīgs izklausos. Izrādās sīkie ātri piedzeras un nolūzt, nu, pēc tam, protams, paliek tikai foršie cilvēki. Jā, un tad vēl jauks lauku veikaliņš, kur ir kāds advancēts atribūts no advancētajiem veikaliem - naudas iemaksas automāts, kas guļ starp gurķiem un pipariem, tāds maziņš, ka to pamana tikai acīgais. Kā secinu, tas izdod tikai piecīšus, (visnotaļ patīkams automāts). Kad nonāku pie pārdevēja - viņš zinot par jokaino automātu un arī to ka es esmu paņēmis piecīti no veikala budžeta, tāpēc liek man minēt mīklas un dzen visādus jokus par to, cik tad īsti varētu man maksāt tās trīs sasodītās paciņas.
Vēl kāda īpatnība, sapnī, ne tikai teksti un laika cipari mēdz biežāk izmainīties un seja būt ne tāda, kā šajā realitātē (kādi tik viepļi nav bijuši), bet arī nemēdz iestāties alkohola reibums.

It kā jau etiķete neatļauj smieties par citiem, bet man fascinē šī ĒMO galerija uz doto brīdi. Tā man atgādināja par nabaga japāņiem kuriem it kā ir problēmas ar dažu emociju atspoguļojumu sejā atšķiršanu.

Šodien Āzenes ielas koju iemītnieki pa logu met dažādus priekšmetus, kas zin, varbūt saimniecībā noder lineāli, zīmuļi un rokas trenažieri.

Galeriju diena aizvadīta, šis tas jauns arī atklāts (galerijā "Pedants" ir milzīgs krāsu klāsts, galerijā "Sidegunde" mēdz uzsaukt konjaku), moš paveicas arī loterijā. Par 500 latu kredītu, kas ir balvā un kas jāizlieto kādā no galerijām neko īsti labu manuprāt nevar dabūt, ja nu vienīgi 100 sīkās ūdenspīpes (galerija "Narajana" ~ls 5 gab)- varētu i kursam izdalīt, i draugiem pietiktu.

Beidzot arī simpsonos S18E17 parodē datorspēles . Nez kāpēc atkal World of Warcraft.

Tā vien liekas, ka zemapziņā vēl neesmu līdz galam apguvis intelektuāla risinājuma priekšrocības - sapnī, tā vietā, lai ētiski un humāni izietu no situācijas, kad kāds cilvēks bezkaunīgi uzmācas veikalā, es šo ielidinu plauktos ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ja man šobrīd vajadzētu piedalīties debatēs par RTU pilnību, man būtu ļoti labs pretarguments - mācoties šad un tad mēdz uz galvas līt lietus. Nē nu saprotams, zīmētavas stāvoklis jau eksaktajiem inženieriem nepavisam nav būtisks.

mmm *slienājas* somā kalmāru konservs un puvis siers + zirnīši

Pienāk brīdis, kad gribas izlekt no visām nogurdinošām loģikas sistēmām un analītiskajiem procesiem, un vienkārši atlaisties zaļā pļavā.

Tukls policists paaicina mani malā, un saka "Uzmanības novēršana ir noziegums!" pēc tam, kad es pārāk uzkrītoši un ieinteresēti esmu vērojis apkārt ejošos cilvēkus. Daži no tiem sakarā ar 1. maija svētkiem uzvilkuši dzīvnieku maskas, lielākoties suņu (ļoti smieklīgs šķita kāds cilvēks, kas ūsas atdarinot savu seju bija sakrāsojis tā, ka izskatījās pēc nēģa), un izturas nopietnāk un nosvērtāk nekā svarīgā darba intervijā. Kā par pārsteigumu atskārtu, ka man pašam ir kaut kāda plastmasas atribūtika, kuru es virinu te augšā te lejā, neatceros kā es pie tās tiku, bet man tas likās visnotaļ savādi. Policists, pabeidzis savu īso lekciju, ar apstulbuma izteiksmi sejā ieinteresēts skatās manī un sāk izdot dažādas ķermeņa skaņas,liekot man ieklausīties tajās. Te pēkšņi viņš pagriežas un aizjoņo pie zemē nokritušām banknotēm, paceļ tās un novērtē kā viltotas, taču tas netraucē tās iebāzt kabatā un traukties absurdās maskuballes virzienā.
Jūtu, ka dialogs būtu izvērsies daudz interesantāks, ja vien būtu atmodinājis kreiso puslodi mazliet vairāk.

Ienāca prātā pameklēt un (beidzot)atrast iekš DC++ dziesmu, kas skan Kaligulam uzbraucot uz skatuves. Rezultātā noskaņa uzlabota un impulss beidzot kaut ko darīt.
Mazliet papriecājos par asprātību .

nekādas vairs inženieru sacensības punkts

Šorīt pamodos no cigarešu dūmu aromāta, vismaz man likās, ka biju pamodies un likās, ka tas ir cigarešu smārds. Par laimi urlas pa logu nebija iekāpuši.

ja jau reiz viss ir tā trakulīgi iegriezies, kāpēc gan lai es nesāktu blogoties.. m? . Šodien visu dienu tāds kā kamols kaklā, vispār citas dienas arī bija, bet tagad vēl izteiktāk - gūgle saka, ka man čakra veroties vaļā. Tad jau redzēsim :) Vispār gods godam - pirmais ieraksts, lai nu kā to groza.