|
|
Friday, May 30th, 2014
|
8:54a - Diena Nr. 2
Tur rīt lēks saule! Tieši noteica R un uzcēla telti, lai agri no rīta pamostos un uztaisītu pārējiem brokastis. Pamodos, protams, agri, jo makšķernieki nevarēja sadalīt lomu un izteicieni, kurus viņi veltija viens otram, nebija savienojami ar klusumu mežā. Nu labi – pleci sāp, ārā gaišs, miegs neviena acī – tātad jāceļas. Izlienu no telts un man par lielu pārsteigumu, vietā, kur es prognozēju sauli, gozejas liels un apaļš mēness. Apmulsis mīņājos apkārt, mēģinu nesamīt V, kurš nakts laikā izkritis no guļamtīkla un mēģinu saprast kā mēness var apēst sauli un turpinat spīdēt. Mīņājoties nonāku līdz jūrai un tieši laikā, jo izdodas redzet manu pirmo saullēktu pedējo 5 gadu laikā.
Tālāk sekoja parastais ekspedīciju rituls – viens grabinās gar katliem, cep un vāra, dara to tik ilgi, kamēr pārējie sāk lamāties un vēl pec 10 minūtēm lien ārā no teltīm, lai iesviestu ar slapju kedu tam, kurš neļauj gulēt. Rezultatā mēs jau astoņos sēdāmies kajakos un sildijām savus sasāpējušos muskulīšus.
Jūra ir dievīga – tajā ir tik daudz spēka un dažādu sajūtu. Saule, vējš, viļņi un nebeidzams plašums. Līdz Garciemam mūs pavada neliels ceļavējš un saule sāk krietni cepinat, līdz Vecāķiem jau esmu nosalis, jo vējš iegriežas no ziemeļiem un kopa ar auksto ūdeni tie tomēr pārspēj saules dāsnumu. Tad, kad esam sasnieguši nogrimušo kuģi, parādās nelieli vilnīši - tādi mazi un nerātni kā kucēni, kas pieskrien, viegliņām iekož un ātri aizmūk. Pie Daugavas vārtiem jau parādās pirmais stresiņš, jo viļņi ir pieņēmušies spēkā un tiem ir parādijies kaut kāds spīts – vai nu nepatīka pret Daugavas straumi, vai to, ka moli tos iegrožo un šķeļ, bet tie uzbrūk mazajiem kajakiem no visām pusēm un laipni piedāvā iespēju nopeldēties tumšajos ūdeņos.
Lielākais prieks ir par pēcpusdienas viļņiem – tos vējš visu dienu rūpīgi gatavojis un vēlis pāri jūrai, lai tuvojoties Lielupei mēs varētu sēsties uz astes un sērfot krasta virzienā. Braucos paralēli krasta līnijai (jo cik tad ilgi var sērfot, jātaupa spēki) novēroju trejādus viļņus – tie pirmie aizskrien pa priekšu un viltīgi sauc līdzi, tie otrie trāpa pa sānu un mēģina uzvelt muciņu, kurā apgāzt mazo kajaku, bet trešie sit pa asti un cenšas sagriezt laiviņu paralēli viļņiem, lai nākamais varētu labāk apgāzt. Lai arī nogurums ir mežonīgs, veiksmīgi nonakam pie Lielupes un atrodam klusu vietiņu, kur uzcelt telti, pagatavot siera zupu ar sīpolie, murkāniem, griķiem un liellopu gaļās konserviem, piekostu klāt cepumus no V krājumiem un nogalinātu vismaz 100 odu.
(2 comments |comment on this)
|
|
|
|