|
|
Thursday, January 23rd, 2014
|
7:45p
Ikdienas politika, man domāt, ir sūds - nu, tur lielie puikas spēlējas savā smilšukastē un pat ja kāds no mums kaut ko domā, tad mūsu domas tiem kā zilonim mušas, te ir, te nav, zilonim par to nospļauties. Bet retu reizi mums, mazajiem cilvēciņiem, ir dota iespēja ietekmēt to, kas notiek mūsu mājā, sētā, ciemā vai valstī un tiek sarīkotas mazas vēlēšanas, kāds referendumiņš vai parakstu ievākšanas kampaņa. Visā pārējā laikā lielie puikas spēlējas gana autonomi, balansējot uz robežas lai neuzčurātu kaimiņam uz kurpēm, īpaši ja tas stiprāks vai neietrāpītu lapseņu pūznim. Reizēm gadās pārkāpt to robežu - tad ļautiņi iziet ielās un pabļaustās, vai twiterī sarīko akciju, ko pamana žurnālisti un ... nekas jau nemainas, ieceļ jaunu ministru, iestiklo logus un turpina spēlēties.
Retāk gadās situācijas, kad kaut ko var mainīt pa lielam. Parasti lielie puikas tad ir daspēlējušies un cilvēciņiem ir gana liela bezizeja, lai dotos ielās un pakarotu. Par to atcerējos stāvot grāmatu draugu ķēdē un ievērtējot tēva vissiltāko jaku, to pašu, kuru viņs vilka pirms vairāk kā divdesmit gadiem, kad devās uz barikādēm. Tas bija īpašs laiks, kad cilvēks mazais bija gatavs riskēt ar savu dzīvību un cīnīties, jo lielie puikas bija daspēlējušies par tālu. Un vēl es atcerējos, kā klausijos raidijumu, kurā stāstija, ka citi lielie puikas, citas valstis un to iedzīvotāji mūs atbalstīja, juta līdzi un vēl sazin ko. Tiešām? Atbalstija? Domāju, ka atbalstija tieši tikpat daudz, cik mes tagad atbalstam ukraiņus - sēžam pie televizoriem, lasam ziņas, klausamies radio un atbalstam - sak, vieni cūkas, otri labie (vai otrādi) un nesaprotam/neatceramies, ka izmisumam, kas dzen cilvekus ielās, jābūt milzīgam lai vīrs vakarā iedotu buču sievai, samīļotu bērnus un ar termosu vienā rokā un maizīšu saini otrā, ietu uz barikādēm. Un ja viņš ir domājošs cilvēks, tad viņš saprot, ka tas var būt arī pēdējais "atā" viņu starpā.
Nē, es nebraukšu uz Ukrainu pakarot - es esmu liels egoists un labākajā gadījumā noziedošu "piecīti", ja tiks vākti līdzekļi ukraiņu atbalstam. Tā vietā es padomāšu, par ko atdot balsi tajās retajās reizēs, kad tāda iespēja man ir dota, jo priekš sevis es zinu, ka ir jautājumi, kas man var likt saņemties, atvadities no maniem mīļajiem un doties "pakarot" - un to es negribu.
(2 comments |comment on this)
|
8:25p - 122.
Starp citu, vairāk kā trešdaļa dienu pie mums ir saulainas!
(comment on this)
|
|
|
|