|
|
Friday, October 18th, 2013
|
9:04a
Lielais bērns mazajam atdāvina savu uzlīmju albūmu un ar lepnumu paziņo, ka tur sakrātas 384 uzlīmes. Sākumā bija 10, kuras kaut kādā jubilejā kāds esot iedāvinājis un pārējās esot iemainītas un ietirgotas ... hm, par ko gan tas liecina?
Tas atsauca atmiņā mūsu skolas laikus, kad kabatas kalendārīši bija pati vērtīgākā valūta. Bija parastie, laminētie - saukti par "cietajiem" un paši vērtīgākie bija tie, kur kustīgas bildītes pa virsu - tos vilka ārā tikai tad, kad uz galda bija sakrājusies liela kaudze un bija būtiski "palīst apakšā". Kapēc uz galda, kapēc kaudzes un kapēc jālien apakšā? Redzi, ar kalendārīšiem spēlēja spēli - uzlika uz galda malas un viegli uzsita/pastūma. Nākamais spēlētājs darīja tapat, tikai centās lai viņa kalendārīts trāpa pretinieka kalendārītim. ja kalendārīts uzkrita virsū, tad sitējs paņem atpakaļ savu un apsegto kalendārīti, ja pasit apakšā - tad var savākt visus kalendārīšus, kas atrodas uz galda. Tad nu meistarība tika slīpēta katrā starpbrīdī un pirms katra sitiena spēlētāji ņēma vērā gan katra kalendārīša biezumu, gan to kādi stūri - noapaļoti vai spici, cik nolietojies kalendārīts, kā salocīts. Atceros, ka daži meistari mācēja uzsist tā, lai kalendārits paceļas gaisā, tādejādi palielinot iespēju uzkrist virsū kādam vērtīgākam eksemplāram.
Mana kolekcija veidojās vairāku gadu garumā, nevienu kalendārīti neesmu pircis (vismaz neatceros) un par sākumkapitāla izcelsmi neko nevaru pastastīt, tāpat kā lielākā daļa miljonāru nelabprāt stāsta par pirmo miljonu ;) Atceros, ka uzplaukuma stadijā man bija pat 1500 kalendārīši un vakarā rūpīgi tika atlasīti un izvēlēti tie, kurus nākamajā dienā ņemšu uz skolu. Bija arī zudējumi un pārdzīvojumi, kad vienā dienā pazaudēju gandrīz visu (vai vismaz vērtīgāko daļu) kolekcijas un vecmāmiņa mani mierināja - sak, tā tas gadās, ja spēlē azartspēles. Zinu, ka skolā spēlēja 90% zēnu, īpašs notikums bija, ja varēju uzspēlēt ar vecāko klašu skolniekiem, jo uzvarēt viņus bija īpaši patīkami.
Par pašiem kalendārīšiem - tie bija gan labi propogandas, gan izziņas materiāls. Es vēl tagad atceros, kā izskatās dzeltenā suņpurņa sēne, ka rūpnīcā ZIL esot uzražots sarkans sporta automobīlis un Alma-atā ir kalni. Apskatot šo mājas lapu http://colnect.com/lv/pocket_calendars saprotu, ka šī spēle, vismaz pieaugušajiem kā propoganda, nav zudusi.
(comment on this)
|
10:19a - šahs un mats
Ja man nebūtu ģimenes, es šovakar 6 PM iesēstos autobusā lai jau 5 AM būtu Varšavā, 7 AM sēstos vilcienā, kas mani nogadātu līdz Krakovai, kur 10 AM mēs sēdētu kādā kafejnīcā un spēlētu šahu.
Bet man ir ģimene, tāpēc es braukšu mājās, pa ceļam nopirkšu olīves, smirdīgu sieru, savītušu gaļu un atkorķēšu pagājušā gada sidru, un iespējams spēlēšu dambreti kopā ar bērniem.
Bērni - tas tomēr ir ērti un lēti.
(5 comments |comment on this)
|
|
|
|