laumis' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in
laumis' LiveJournal:
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
| Sunday, June 23rd, 2024 | | 11:15 am |
vakar viens aplis apkārt Gaiļezeram
1,6km
bija diezgan ļoti vāks cik grūti
un tik labi jauki un priecīgi šodien | | Friday, June 21st, 2024 | | 6:50 pm |
par naivumu, patmīlību un egoismu
Šodien bija diena, kā jau visas citas, kurā centos virzīt uzmanību prom no sevis un raisīt jēdzīgu attieksmi pret dzīvi, lai nejustos tik nožēlojami. Protams, bija vēlme izdarīt to, kas sakrājies un būt produktīvai.
Bija brīži, kuros skaidri sapratu savu nostāju, bet visvairāk jutos vienkārši nogurusi. Cik vien sevi atceros, esmu baidījusies par to, ka man īsti nav nedz spriestspēju, nedz kritiskās domāšanas attiecībā pret sevi (ko vēlos, ko varu dot pasaulei, kāpēc rīkojos), pasaules notikumiem, mākslu un vispār jebko. Bailes, kā jau atbildes mehānisms uz īstiem vai iedomātiem draudiem, ir radušās ilgās pēc pārliecības savos lēmumos (a ko citi padomās, ja es tā izteikšos u.t.t). Ar to visu ir jāstrādā - es zinu. Esmu bijusi šajā pieaugšanas posmā jau pāris gadus. Ir ļoti grūti.
Visu šo laiku jūtu straumi, kuras krastā esmu izkāpusi un šķiet, ka priekšā ir krāces, kurās noslīgšu, ja kāpšu atpakaļ. (Amanda Aizpuriete man ļoti pietrūkst un viņas pēdējo krājumu tā arī neatradu)
Domāšana ir bijusi mans primārais veids kā rūpēties par sevi, kad sāpes ir bijušas neizbēgamas. Vienmēr esmu varējusi izdomāt atbildi, lai arī dzīvoju bez zināšanām; Tā pavadīju lielāko daļu vidusskolas. The duality of life!
Kad līdzcilvēki ir ļoti pretimnākoši, mīloši un sirsnīgi, es, protams, jūtos drausmīgi par to, ka nemāku viņiem saprotamā veidā par to pateikties un izrādīt mīlestību pretī.
Šī mēneša solis tuvāk patiesībai ir, ka visbiežāk pati esmu sevi atdalījusi no tā, ko uztveru kā kopumu. Ar tēti neviens man nespieda pārstāt kontaktēties, bet vienkārši izdomāju veidus kā būt upurim, piemēram, ka "tētim neesmu svarīga". Šķiet, ka kontakts pārtrūka arī tāpēc, ka viņš jutās ne-tuvs un nevajadzīgs. Es īsti nezinu. Man vienkārši agrāk šķita, ka vecākiem ir jāinteresējas par saviem bērniem, ja viņiem tie rūp. Peak "He would if he wanted to". Es biju pretimnākoša un arī tagad cenšos tāda būt.
Arī tas kā esmu uztvērusi mammu pēdējos 10 gadus ir tikai veicinājis manu izolēšanos no sabiedrības un savām jūtām. Šķita, ka nevaru uz viņu paļauties, bet patiesībā vajadzēja vienkārši būt trauslākai. Ļauties sāpēm un pārdzīvojumiem, nevis atstumt viņu un justies pamestai.
Man ir vilšanās sajūta par to, kādu pirmo un vispārīgo iespaidu radu cilvēkiem (būtībā, ka mani visi nemīl). Vēl vairāk esmu vīlusies reizēs, kad man šķiet, ka mani ir sapratuši un pieņēmuši, bet (paralēli vai perpendikulāri) patiesībā cilvēki jūtas neomulīgi manā klātbūtnē; Tādā brīdī pazūd pārliecība, ka esmu uztverta, un ka rūpes ir patiesas un balstītas vispārīgā cilvēkmīlestībā.
Esmu arī vīlusies par to, cik bieži un daudz vēlos palīdzēt draugiem, svešiniekiem un cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, bet reakcija uz to parasti ir, ka tā nu gan ir stulba lieta, ko darīt. Kas ir tie cilvēki, kuri tā reaģē, jūs jautāsiet? Lielisks jautājums, jo šķiet, ka "tie cilvēki" esmu es pati - tikai pēcāk, kad nožēloju savu rīcību, jo palīdzība ir bijusi vai nu neatbilstoša situācijai, kuru neesmu pratusi novērtēt, vai vienkārši jūtos izmantota, jo pateicība ir cieņā balstīta. Bieži vienkārši dusmojos uz sevi, ka nemāku palīdzēt (tā šķiet). Kaut kā tā iedomātā saikne starp cilvēku, kurš palīdz, un naivu muļķi, kurš neredz citiem cauri, ir nepamanīta un vārdos vēl neielikta.
Es cenšos nemelot un tāpēc vienmēr ir šķitis, ka arī pārējie nemelo, bet atkal un atkal, un atkal (dzīvojot pagātnē) šķirstot savu pieredžu katalogu, pamanu reizes, kurās man cilvēki ir melojuši. Kā uzticēties? Kā būt melu detektoram? Kāpēc viss tik ļoti sāp?
Nu ne jau mani bērnībā ir sargājuši no šīs pasaules cietsirdības, ka tikai tagad, pieaugot, redzu patiesās krāsas. Manī vienmēr ir bijusi tieši pretēja attieksme pret to, ko mācīja bērnība - pasaulē ir daudz vairāk skaistu un mīlestības pilnu cilvēku, nekā to, kuri vēlas mani izmantot un nodarīt pāri.
Beidzot sāku pamanīt un just (!) patiesu vēlmi kaut ko iemācīties sevis dēļ un nevis tāpēc, ka tad būšu laba un viņš, viņa, (mamma, draugs, skolotājs) sāks mani mīlēt.
Jā, es dzīvoju savā galvā un šis ir nogurdinoši visiem man pietuvinātajiem cilvēkiem. Es no sirds nevēlos būt šāda un tāpēc ir ļoti grūti sevi pieņemt. Pašos pamatos jau ļoti sen esmu vēlējusies būt mākonis vai koks nevis cilvēks.
Varbūt iepriekšējā dzīvē biju koks un tāpēc šī ir mana pirmā cilvēka dzīve. Varbūt tāpēc tik ilgi mācos. | | Wednesday, June 19th, 2024 | | 8:04 pm |
tas droši vien daudz ko par mani izskaidro, ka, aizsūtot īsziņu tētim, jūtos saviļņota, it kā sarakstītos ar kaut kādu emocionāli nepieejamu čali no tindera | | Friday, June 14th, 2024 | | 10:17 pm |
šovakar
Tele Novella
eggs in one basket
Hard-hearted way | | Monday, June 10th, 2024 | | 11:48 am |
Mīlu mammu.
Pastāstīju par S un viņa bez pauzēm pateica:"Ai, ne pirmais, ne pēdējais!"
man ir tik jauka sajūta pakrūtē, viņas ļoti ir pietrūcis | | Friday, May 31st, 2024 | | 11:37 am |
“Food for the soul”
Līdz ar centieniem atklāties citiem, ir jāpieņem varbūtība tikt ignorētam un sāpinātam. Mani pūliņi kultivēt elastīgu prātu un atvērtu sirdi arvien klūp bailēs no atraidījuma.
Pirms 3 gadiem manā uzraudzībā nonāca kaķis. Mūsu abu mammas bija kaut kur pazudušas. Viņš joprojām ir tikpat glups un bezkaunīgs kā vecumā, kurā sāku barot ar pudelīti. Ir ļoti grūti viņu nemīlēt, pat ja viņš atklāj manas vājās vietas.
Atbruņo, skrāpē un grauž, un reizē mīloši spaida ķepiņas uz muguras, lai no rīta pamodinātu. Lai arī cik centīgi slēpju savas drēbes, viņš atrod veidus kā pārveidot skapi bufetē. Varbūt kādreiz tikšu galā ar šiem aizsargmehānismiem, kurus viņš ir palīdzējis caurumot, bet varbūt iemācīsimies justies nepamesti, kamēr neesam kopā. | | Friday, May 17th, 2024 | | 5:24 pm |
katru reizi, kad man ir slikta dūša un jūtu, ka drīzumā vajadzēs vemt, saspringstu, baidos un diezgan stipri pārdzīvoju. Man vienmēr ir bijis bail vemt.
tikko sapratu, ka raudāšana (paralēli pašam raudāšanas iemeslam) arī mani uzvelk un biedē.
padzeries ūdeni, Lauma | | Thursday, May 16th, 2024 | | 3:12 pm |
laikam noķēru to domu savai fotokolekcijai, tai lietai, ko daru ISSP
Man ir kaķis, viņam ir paradums ēst manas drēbes. Uzņēmu viņu savā audzināšanā, kad Bibsim bija vien divas trīs nedēļas. Sīks mazs kāpuriņš ar zilām actiņām. Izbaroju ar pudelīti un tā. Esmu viņa mamma. Tiešām, māte. Pie tam, ne tā veselīgākā, jo esmu viņam iedibinājusi atkarību no manis. Viņam ir tā sociālā seperation anxiety, kuras dēļ viņš baigi pārdzīvo, kad neesmu mājās. Riktīgs klingī melnumiņš.
Rezultātā, kad atgriežos mājās, viņš man, protams, ir kā pielipis.
Manuprāt, ja viņam paliek skumīgi, kamēr esmu prom, lai sevi nomierinātu, viņš ēd manas drēbes, kā tādu knupi. Saprati?
Tā ideja fotosērijai ir par aizsargmehānismiem un copingmehānismiem, kuri būtībā visiem dzīvē kā kruķi palīdz tikt galā ar/uz kādu brīdi. Varbūt ne visu laiku un arī ne vienmēr. Piemēŗam, viņš beigās to visu izvemj kā tāds bulīmiķis.
Tās fotosērijas doma ir - STRESS - copingmehānisms - caurumi galvā un sajūtās.
tā lūk.
Kā to vizualizēt?
nu jā,centieni ir! | | Thursday, April 25th, 2024 | | 10:06 pm |
man ir kauns cik bieži sarunās zaudēju (domas) pavedienu un šķietu neuzmanīga un lēna. | | Friday, March 29th, 2024 | | 2:23 pm |
dienaszaglis
Jau kādu laiku esmu gaidījusi šo sajūtu un nu tas ir noticis - atkal jūtos nekompetenta dzīvošanai.
Tuvojas csdd eksāmens, tuvojas dienas, kurās būšu nepieredzējušākais cilvēks istabā. Sāp labais celis un sirds. Jūtos nepelnījusi savu veiksmi. jūtasjūtasjūtasjūtas.
Šķita, ka centība atmaksāsies, ja nemānīšu sevi. Man pat nav, ko īsti sakarīgu uzrakstīt.
Viss par ko šodien domāju ir, ka nevajadzēja apēst veselus 4(!) cepumus.
Jā, bēdīgi. Cukurs mūs ņem dupsī.
Beidz čīkstēt. | | Monday, February 5th, 2024 | | 7:10 pm |
neskaitāmas reizes esmu gaidījusi no sevis to, ko vēlos no citiem un arī otrādi. liekulība mani neaizmirst. | | Friday, January 26th, 2024 | | 1:39 pm |
man tikko teica, lai esmu gatava 18:45 stāvvietā pie taromāta.
kas notiek??? | | Wednesday, January 17th, 2024 | | 10:02 pm |
Tikko atnācu mājās. Es ļoti mīlu K. Viņa ir fantastisks cilvēks, man viņas ļoti pietrūkst. Viņa ir smieklīgākā un gudrākā no manām meitenēm. (mīlu viņas visas)
Arī viņas mamma man pietrūka. Tik forši, faaak | | Sunday, December 31st, 2023 | | 12:17 pm |
šodien pamodos ar (lietu beigu) noslēguma sajūtu.
sparīgu jauno gadu, bitches | | Wednesday, October 18th, 2023 | | 11:36 am |
pēdējā laikā šķiet, ka man ir pārāk švaka atmiņa, lai baidītos, ka vecumdienās kaut ko nožēlošu. ir taču jāatceras ko vispār dari un domā par dzīvi, lai skumtu. | | Wednesday, October 4th, 2023 | | 4:02 pm |
vēlaizvien skumji :( | | Thursday, September 21st, 2023 | | 3:17 pm |
tagad tāda baigi skumjā sajūta.
itkā saprotu - tas skumjais cikla brīdis, jāpagaida pāris dienas, jāturas, bet ir tik skumji.
man šķiet, ka esmu sāpinājusi I, kaut arī saprotu cik tas ir bijis pastarpināti. tas nebija mans mērķis, bet reizē faak.
šis ir sāpīgs process.
ir neskaidra sajūta par to vai nenožēlošu savas izvēles.
šķiet, ka satiekos ar Duli, jo ir jāļaujas kaut kam jautram, bet tas vienmēr ir šķitis nepareizi - darīt kaut ko jautru.
em, jā
hshsysbsjsjckdo
nav domāšanas, ir tikai sajūtas. | | Friday, August 25th, 2023 | | 10:21 pm |
reizēm, kad citi labi un labu griboši ļaudis man dod norādījumus kā atslābināties, es saspringstu un pamanu, ka neizskatos atslābinājusies.
#saspringums->sastingums | | Wednesday, August 23rd, 2023 | | 11:01 pm |
bērnībā, kad vēl nezināju cik gara izaugšu, gribēju saprast kā tas ir - redzēt visu no augšas. skapjus? citas man neredzamas lietas sevi atklāja tikai vēlāk. atceros, ka centos uzrāpties pa stenderi līdz griestiem un apskatīties, kā tas būs.
nevarēju izrunāt vārdu "trolejbuss" un šļupstēju līdz 5 gadu vecumam. pirmais burts, ko iemācījos rakstīt bija garā rindā sacakoti lllllll. es biju gatava rakstīt savu pirmo dzejoli.
man bija bail, bet es neatceros, no kā.
"nemīz" bija mana brāļa biežākais iedrošinājums.
viņš mani ķircināja un reizē bija vienīgais, kuram manis bija žēl, kad saņēmām potes vai taisījām asins analīzes.
viņš mani izlavīja no dzīvokļa, lai ar draugiem aizietu uz McDonaldu. tajā vakarā es slēpos zem mūsu gultas, kamēr viņu rāj, un žēloju viņu. man bija 4 gadi. viņam 10?
tikai viens kumoss no siltās kotletes un pārējo gaļiņu paslēptu zem mēteļiem, stūrī, aiz lietussarga un gludekļa. man negaršoja sīpoli.
cepām lielas picas un ēdām daudz, daudz, daudz pelmeņu.
kad tētis vienā vakarā centās man uztaisīt ceptus pelmeņus (bet tādus, kas ir jāvāra) ar sieru, es saviebos un saņēmu bārienu, ka esmu izlepusi un cimperlīga. | | Tuesday, August 22nd, 2023 | | 7:21 am |
ir labi zināt, ka mums ir pie kā atgriezties
reizē
šis šķiet
pareizi |
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
|