| Jan. 8th, 2025 @ 08:21 am (no subject) |
|---|
Es trīs gadus neesmu publiskojusi vienu savu dziesmu, kura ir ierakstīta un gatava, lai to darītu. Nevaru saņemties, jo liekas, ka varbūt pasaulē tas vairs nav aktuāli. Dziesmas teksts ir šāds.
Uz pleciem tur šo pasauli ik dienas
Kā Atlanti - un nesūrojas pat
Tie mazie cilvēki ar lielo sirdsapziņu,
Tie visu mūsu dzīvi kopā tur.
Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga,
Tiem nav vienalga, tiem nav vienalga.
Iet palīgā kāds pakritušam pēkšņi
Un cilvēks cilvēkam nav ienaidnieks, bet draugs
Un tādā pasaulē, ko katrs kopā radām
Mums jādzīvo un tādā mūsu bērni augs.
Ja nav vienalga, ja nav vienalga,
Ja nav vienalga, ja nav vienalga.
Kāds labestīgs vārds kādreiz izglābj dzīvi
Un dažreiz dzīvi izglābj labi pildīts pienākums.
Tām lielām lietām, ko mēs uzskatām par labām,
Tām visām reiz ir bijis mazs, labs iesākums.
Man nav vienalga, man nav vienalga,
Man nav vienalga, man nav vienalga.
Šo dziesmu sacerēt mani iedvesmoja ļoti daudzi cilvēki - gan tepat uz Cibā, gan darbā, bet visvairāk - nejauši sastaptie svešinieki, kas kādreiz vienkārši tāpat man ir palīdzējuši. Kāds trolejbusa vadītājs, kurš pamanīja, ka man, skrienot uz trolejbusu, ir izkritis mobilais (mans pirmais smārtfons, starp citu, kuru lietoju tad tikai divas dienas) - un skaļrunī pateica, lai es paskatos, kas man ir izkritis un pat pagaidīja, lai es iekāpju atpakaļ. Sieviete, kas redzot, kā es eju pa parku ar noberztu, asiņojošu kāju, piedāvāja man plāksteri. Sieviete, kas strādāja apteikā un kārtīgi izstāstīja man- deviņpadsmitgadīgai studentītei - kā izārstēt kaut kādu apaukstēšanos. Vai tie cilvēki, kuri aktīvi iesaistījās un palīdzēja man izsaukt ātro palīdzību, kādam vīrietim, kurš bez kurpēm bezsamaņā gulēja transporta pieturā netālu no Stradiņu slimnīcas.
Man likās, ka šādu cilvēku pasaulē ir tik daudz, ka tad, kad viņi sadodas rokās, viņi var aptvert visu zemeslodi - un tad šis labo darbu tīkls satur kopā visu pasauli un tā neizšķīst pa gabaliem.
Bet šo dziesmu es biju paredzējusi laist klajā 2022.gada februāra beigās. Bet to neizdarīju, jo biju tikpat šokēta kā pārējie. Un redzot to, kas tagad notiek pasaulē, man ir bažas, ka varbūt kaut kur to labo cilvēku ir pietrūcis un šis tīkls vairs neveidojas? Bet laikam es tomēr šogad to dziesmu publiskošu. Kā veltījumu tiem cilvēkiem, kam nav vienalga. Un - kas zina? Varbūt kāds foršs cilvēks, kurš vienkārši nav aizdomājies par šo visu, pēkšņi arī pieslēgsies tam nevienaldzīgo cilvēku tīklam un mēs atkal varēsim saturēt kopā šo pasauli. |
|  |
