Aug. 7th, 2023 @ 07:56 am (no subject)
Pirmā diena darbā pēc atvaļinājuma. Lai būtu priecīgāk un foršāk, iepriekšējā naktī mani mocīja pamatīgs bezmiegs, bet no rīta telefons izdomāja pamatīgi uzkārties tieši tad, kad būtu jāskan modinātājam. Kaut kā tomēr pamodos, konstatēju problēmu ar telefonu un gāju uz darbu, to tā arī neieslēgusi, jo nevarēju saprast, kura poga jāspiež, lai man nenodzēš visus datus. Kad izņēmu, izrādījās, ka kaut ko nejauši tomēr biju nospiedusi, bet - par laimi, telefons vienkārši pārstartējās un visi dati ir saglabājušies. Tomēr es zinu, ko darīšu šodien pēc darba mājās - vads, telefons, dators, bekaps.

Darbā kondicionieris nestrādā. Patīk man tas mūsu darba kondicionieris - strādā tikai tad, kad viņam labpatīkas.

Vēl es sapratu vienu lietu, kas manī laikam izraisīja tās drusku depresīvās domas. Man vajag cilvēkus - nu, cilvēcīgu komunikāciju. Jo tad, kad biju mājās, es tomēr kopumā - it īpaši pēc pirmajām adaptācijas dienām, tomēr jutos mierīgāka. Jo nu cilvēki apkārt - tas tomēr ir forši. Bet man, kopš darbā pārsvarā reti kad satieku kādu kolēģi, regulāri mēdz būt dienas, kad vienīgā komunikācija ir ar kafijas pārdevēju un kāds zvans. Un zvani - ja vien tie nav videozvani ar kādu draudzeni vai ģimenes locekli, visbiežāk ir tāds operatīvās informācijas apmaiņas veids, nevis sarunas par būtisko.
About this Entry