| Mar. 10th, 2022 @ 07:41 am (no subject) |
|---|
Manī ir drusku salūzusi ticība cilvēcībai. Man liekas, ka mēs atrodamies kaut kādā ellē. :(
Mani šausmina tie pārtvertie telefonu ieraksti, kuros kareivji lepni stāsta, ka iet marodierēt. Un viņu sievas/ draudzenes/ mātes pamāca, kāda izmēra kažoku viņām ņemt, kādu tehniku savākt. Kā civilos šauj.
Un tās sievietes man liekas tikpat drausmīgas kā tie vīrieši.
Un tas, ka Nato nedod gaisa aizsardzības sistēmas Ukrainai un ļauj viņus bombardēt, liek man aizdomāties, ka arī tad, ja kādu izvarotu viņu acu priekšā, viņi neko nedarītu, bet stāvētu un skatītos - sak, es jau neko nevaru - ja nu mani pašu piekauj vai nogalina. Es, protams, ceru, ka viņiem ir kaut kāds plāns, ka kaut kur bunkurā pie Putina ir kāds ārēji necils cilvēks - pavārs, šoferis, skaistumkopšanas speciāliste, kas sagatavo Putinam dubļu vannas. Un ka vienā mirklī viņš vai viņa izdarīs to, kas jādara, un pēc tam nemanāmi izslīdēs laukā pa durvīm un pēc brīža jau jau trauksies projām lielā ātrumā, lai paspētu šķērsot robežu, pirms visi ir atjēgušies.
Es gandrīz vai sāku ticēt reptiloīdiem. Jo - paskatieties acīs Putinam un cilvēkiem viņiem apkārt - viņiem visiem acīs ir tukšums. Tukšums. Un tāpat tiem krieviem, kuri viņu atbalsta. Tukšums. Un kaut kāds fanātisms. Kā apmāti, kā apburti. :(
Kādreiz - kad Krievijā vēl bija mēdiju brīvība, tur bija tāds raidījums "Lelles". Un tur bija viena sērija par Putinu, kurš bija attēlots kā Mazulītis Cepas no Vilhelma Haufa pasakas. Un ir tāda sajūta, ka milzīga daļa patiešām arī ir apburti ar viņu - tāpat kā tie pilsētnieki no tās pasakas. Pēc tam uzreiz to raidījumu, protams, aizklapēja, bet Youtube var atrast. |
