| Nov. 10th, 2021 @ 09:01 am (no subject) |
|---|
Šonakt sapnī redzēju, ka es esmu kaut kādā lielā slimnīcā, kurā ir daudz ārstu, kuri piedevām ir arī juristi - tādi bagāti, iedomīgi un ciniski - ka viņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar citiem, ja vien konkrēti viņiem pašiem ir labi. Un kaut kādā sakarā man kaut kas uzprasīja manas domas par pasaulē notiekošo un teicu, ka pasaulē viss ir saisīts - ka mēs visi esam kā vienots organisms un - ja tiek postīta pasaule, tad agrāk vai vēlāk (viņu gadījumā, protams, vēlāk) ar negatīvajām sekām nāksies saskarties pilnīgi visiem.
Tajā mirklī es konstatēju, ka visi tie ārsti skatās uz mani ar stingām, vienaldzīgām acīm un sapratu, ka nu mani sāks vajāt specdienesti.
Es devos uz savu dzīvokli (kas bija mans bijušais dzīvoklis Āgenskalna priedēs). Tur es iegāju istabā, aiztaisīju žalūzijas, aizvilku aizkarus un neiededzu gaismu. Un zināju, ka kaut kur lejā kāpņu telpā mani jau gaida specdienestu veči, lai vai nu novāktu vai arī vestu uz kaut kādu bunkuru spīdzināt. Tāpēc es izdomāju viltību. Es saģērbos kā veca vecenīte, atvēru durvis un tādā vecišķā balsī teicu- nu labi, tad atā, Missalisīt. Un pēc tam normālā balsī - atā, atā, tante. Tad es aizvēru durvis un tādā vecišķā gaitā, ar spieķīti rokās steberēju pa kāpnēm lejā. Pāris stāvus zemāk es ieraudzīju pelēkos mēteļos tērptus vīrus ar hūtēm galvās, kuri skatījās laukā pa logu. Tad, kad es biju nogājusi kādu stāvu zemāk, es dzirdēju, kā viņi steidzas augšā pa kāpnēm uz manu dzīvokli. Tad nu es metos bēgt - ko kājas nes. |
