| Mar. 10th, 2021 @ 09:12 am (no subject) |
|---|
Man bija ieildzis depresīvs noskaņojums. Tik depresīvs, ka vispār nebija spēka pat saņemties kaut ko uzrakstīt. Par spīti tam, ka man bija atvaļinājums, es spēju saņemties darīt tikai kaut kādas pilnīgi neatliekamas lietas, bet nekam tādam, kas nestu man jaunas iespējas, jaunus apvāršņus, dotu prieku, man nebija nedz spēka, nedz vēlēšanās.
Bet vakar izdomāju, ka vajag palasīt savas vecās dienasgrāmatas. Un vispār - tas savā ziņā nostrādāja. Jo man kādu mēnesi vai pat vairāk bija sajūta, ka es esmu tā kā noskaņojusies ģitāra. Un savas vecās dienasgrāmatas un dziesmas ir kā kamertonis, kas palīdz atkal uzskaņoties. Un vēl - pēc laika pārlasot savas dienasgrāmatas, var pamanīt to, kas tajā laikā notiek pa īstam, bet ko tajā periodā pats īsti nepamani, jo nevari paskatīties uz situāciju no malas. Tāpēc - mīlīši - rakstiet dienasgrāmatas.
Jo šodien mēs esam tik jauni, ka visas nākošās mūsu dzīves dienas mēs būsim tikai vecāki. Tāpēc jādzīvo šodien un šodien jāizbauda mūsu jaunība. |
