| Jan. 11th, 2021 @ 08:37 am (no subject) |
|---|
Bet vispār - mākslas darbu skatīšanās pirms gulētiešanas veicina krāsainu sapņu redzēšanu.
Tātad - aizvakar naktī es redzēju sapnī, ka es braucu autobusā un pēkšņi apjaušu, ka pasaulē ir daudz vairāk dimensiju, nekā mēs domājam. Un tad es sāku redzēt šīs te dimensijas - es braucu autobusā un redzu, ka man garām apmēram acu augstumā peld zeltītas krāsas zivtiņas. Viena no tām piepeld pie autobusa jumta, tajā parādās atvere, zivtiņa izpeld laukā, bet es pilnīgi apstulbusi skatos, kā tā atvere jumtā pamazām aizveras ciet. Un tajā mirklī es pamanu, ka pasaulē ir daudz vairāk plakņu, nekā man ir šķitis. Dažādos augstumos virs zemes levitē plakanas neregulāras formas plaknes košās krāsās - zaļas, lillā, dzeltenas, uz kurām ir iespējams uzkāpt un lēkāt no vienas uz otru.
Tad es biju teātrī. Un man līdzi bija mazs, balts, tievs sunītis. Lai tas netraucētu skatīties izrādi, es ieliku viņu sava melnā mēteļa kabatā un atstāju garderobē.
Bet kad atnācu mājās, konstatēju, ka esmu sunīti aizmirsuis, tāpēc skrēju atpakaļ viņu meklēt. Un atradu viņu tādu novārgušu. Es viņu padzirdīju, pabaroju - un kad gribēju iet mājās, viņš bija atkopies un no tieva, tikko cirpta pūdelīša bija pārvērties par milzīgu, pelēku dogu.
Tad es izdomāju, ka vajadzētu pabraukāties ar skrituļdēli. Bija silta vasaras nakts un es izdomāju braukt uz Siguldas pusi pa Pleskavas šoseju. Abās pusēs bija meži, es tur nenormālā ātrumā braucu, bet man pretī ik pa pāris km nāca pūtēju orķestri, jo nākošajā dienā Rīgā notika kaut kāds pūtēju orķestru salidojums. |
