| Jul. 25th, 2020 @ 08:50 pm (no subject) |
|---|
| Šovakar man piezvanīja apsveikt tēta brālēns - mans onkulis Vitālijs. Viņam pa telefonu tik līdzīga balss manam tētim, tik mīļi un smeldzīgi bija. It kā tētis būtu viņam iečukstējis ausī, ka vajag man piezvanīt. Ir tāda burvība tajā radu būšanā - redzēt brāļa meitas sejas izteiksmēs tēti. Redzēt, kā manī pašā ir iezīmes un izskata pazīmes no abiem vecākiem un ne tikai - arī no daudz senākiem senčiem. Dzirdēt onkuļa balsī tēti. Redzēt, kā mēs - kā dzimta - esam patiešām kā sens koks, kas dzen atvases. Un viena lieta, ko es ļoti gribu šajā gadā - lai es arī kļūtu par zaru, kas dzen jaunas atvases. |
