| Mar. 13th, 2019 @ 08:56 am (no subject) |
|---|
Vakar biju kādas bijušās kolēģes bērēs. Pirms daudziem gadiem viņa bija atlaista no darba par dzeršanu. Skumjais stāsts par to, kā cilvēks iet uz leju, uz leju, uz leju un beigās nomirst. :( Bēres rīkoja mans priekšnieks, jo vienīgais zināmais radinieks - viņas brālēns - nekādu iniciatīvu šajā jautājumā nebija izteicis, lai gan viņa nomirusi jau janvāra beigās. Uz bērēm bija ieradušies septiņi cilvēki. Viņa vienu laiku bija pasniedzēja RTU - par mākslas vērtībām. Un uz bērēm bija ieradusies viena sieviete, kurai viņa savulaik bijusi diplomdarba vadītāja un mēs - pārējie - viņas bijušie kolēģi. Es viņu pazinu visai maz - biju runājusi ar viņu dažas reizes, likās tāda lādzīga sieviete. Bērēs priekšnieks norunāja kaut kādu īsu runu par viņas dzīvi, es aicināju visus kopā noskaitīt lūgšanu (es nezinu, vai viņa ticēja Dievam, bet - pat ja neticēja - par sliktu jau nu nenāks). Un tā arī īsā bērnu ceremonija bija beigusies. Es saprotu gan priekšnieksus, kas viņu atlaida no darba. Un dažkārt tas arī nostrādā - atceros, ka mums bija vēl viena kolēģe (krietni jaunāka), kas arī dzēra. Kad es viņu pēc kādiem pāris gadiem nejauši satiku, viņa izskatījās priecīga un starojoša - atlaišana bija kā reiz tas pendelis, kas bija viņu uzgrūdis uz pareizā ceļa. Bet ne vienmēr tā sanāk. Braucot atpakaļ, vēroju piesnigušo Jaunciema kapu ainavu un domāju par tiem cilvēkiem, kuri nemāk tikt galā ar savām dzīvēm vismaz tādā līmenī, lai spētu paši par sevi parūpēties un domāju par to, kāds varētu būt pareizais risinājums. Daži tādi ir jau no piedzimšanas, daži - kļūst tādi dzīves laikā. Pilnīgi neviens nav pasargāts no tā, ka kādu dienu nekļūs par apgrūtinājumu citiem. Tā dzīvē notiek. Dzīvnieku pasaulē vājākos saplosa stiprākie. Bet pēc kāda laika arī pats stiprākais dzīvnieks kļūst vecs un vārgs. Ja mēdz dzīvojam pēc šiem principiem, tad jārēķinās, ka agrāk vai vēlāk mūs kāds saplosīs. Mūsu vietu dzīvē ieņems kāds cits - jaunāks, labāks, stiprāks. Tā pa īstam mūsu vietu nevar ieņemt tikai tajā ziņā, ka mēs katrs esam unikāls - ar savu pieredzi, skatījumu, personību. Neviens nevar pilnībā aizvietot kādu citu - kā cilvēku, kā draugu, vecāku, bērnu, dzīvesbiedru u.t.t.
Ai, atkal es te kaut ko nesaprotamu sarakstīju. |
