| Dec. 20th, 2018 @ 08:12 am (no subject) |
|---|
Priekšnieks šogad tik labu novērtējumu sarakstījis, taisni brīnums. Uzrakstījis, ka ar manu darba pieredzi, izglītību un personīgajām īpašībām es varētu pretendēt arī uz vadītāja amatu. Ka patstāvīgi risinot problēmas un pie vadības vēršoties tikai galējās nepieciešamības gadījumā. Atbalstot citu idejas, mākot klausīties, nepārtraucot otru. Varbūt arī varētu, bet... atceros to laiku, kad vairāk kā mēnesi aizvietoju savu priekšnieku (kā reiz gadu mijā tas bija). Diez kas nav, ja nav vismaz kāda padotā, uz kuru vari paļauties. Toreiz pašai vajadzēja gan visu savu melno darbu darīt, gan arī vēl veikt priekšnieka pienākumus. Un tā kā toreiz bija krīze, tad piemaksas par papildus darbu, protams, arī nebija. No vienas puses - reizēm man šķiet, ka varbūt kaut kas tāds man pat varētu padoties un sanākt (vairākas reizes esmu pieredzējusi, ka darbā saka - nē, šito vēl neviens nav paveicis, tev nesanāks. Bet sanāk - ne uzreiz, bet ar pacietību - sanāk. No otras - varbūt tās ir tikai manas iedomas? Negribētos jau bāzties tur, kur es neesmu piemērota.
Bet drusku prieks par savu kabineta biedreni. Pašā sākumā mēs ar viņu diezgan daudz strīdējāmies. Es gāju pa gaisu viņas pofigistiskās attieksmes dēļ. Bet tad es sapratu, ka viņai daudz tiek uzdots, bet neviens viņai nav palīdzējis izdomāt, kā viņai ar to darbu tikt galā. Tad es viņai ar to drusku palīdzēju un viņai tagad klājas krietni vien labāk. Pat novērtējums no c ir kļuvis par b. Bet nu tie ir gadi un pacietība. Un viņa jau arī ir malacis, ka mācās un grib kļūt labāka. Jo tu vari darīt, ko tu gribi, ja otrs cilvēks nesapratīs, ka viņam kaut ko vajag, tad tu lieki iztērēsi enerģiju un rezultāta tāpat nebūs. |
