| Aug. 14th, 2018 @ 08:59 am (no subject) |
|---|
Vakar strādāju, strādāju un tad vienā brīdī piefiksēju, ka man vairs nepatīk tas, ko daru. Ka jūtos izdegusi, ka apnicis, ka vienkārši nepatīk. Ka darbs (kā tas vienmēr ir bijis) nav mana stiprā pils, mans stiprais pamats, mana osta tad, kad mans dzīves kuģis peld pa manas dzīves jūru, kuru jaunībā šūpoja privātās dzīves peripetijas, bet vēlāk - ģimenes locekļu nedienas, problēmas u.t.t.
Man tas nepatīk, jo parasti man ir paticis strādāt. Bieži gan ir bijusi tāda sajūta, ka "rrrrr, vai tad nevar normāli strādāt, kāpēc man jālabo tas, ko citi savārījuši". Bet vakar tas bija nevis tāds dusmīgs "rrrr", bet vienkārši tāds vienaldzīgs "man te riebjas, ciest nevaru, jēgu neredzu vienai cīnīties". Varbūt tā arī ir tā izdegšana? Varbūt jāaiziet tomēr man arī pie psihoterapeita. Citādi... Tas kaut kā nav forši. |
