| Apr. 12th, 2017 @ 01:11 pm (no subject) |
|---|
Vakar es ākstoties stāstīju stāstu par meiteni, kura iepriekš bija bijusi cirka akrobāte, tāpēc viņa mācēja mašīnā ielēkt uzreiz ar divām kājām - neapdauzot galvu pret augšējo durvju daļu. Un tāpat mācēja arī no mašīnas izlēkt - it kā kāds viņu katapultētu.
Un vēl viņai bija sapnis kādreiz plikai paskriet pa ziedošu magoņu lauku. Tāpēc tas džeks, ar kuru viņa brauca, nobremzēja pie viena tāda lauka un teica - uz priekšu. Un tad viņa izlēca no tās mašīnas, nometa kleitu un ar visām augstpapēžu sandelēm arī ieskrēja tā lauka vidū. Dažus soļus paskrējusi, viņa gan izdomāja novilkt arī sandeles, bet tas jau stāsta turpinājumā, kad piebrauca japāņu tūristu autobuss, kuri domāja, ka viņa perfomē kādu senlatviešu ritālu un sāka zibināt kameras un taisīt selfijus ar viņu fonā, ko ielikt instagramā.
Visjocīgākais tajā visā ir tas, ka stāstot es pilnīgi redzēju visas tās ainas - gan to zaļi balto kleitu, gan tās perlamutra krāsas sandeles ar augstu, smailu papēdi un šauru siksniņu ap potīti, gan to sarkano magoņu lauku, gan tos tūristus, kas gluži vai velšus izvēlās no tā autobusa, ģērbušies pārsvarā melnās biksēs un krāsainās vējjakās - populārākā krāsa bija tumši dzeltena. Gan to mazliet apmākušos dienu, kura tomēr bija pietiekoši silta, gan oļus ceļa malā, kas čerkstēja zem viņas papēžiem, kad viņa gāja uz lauka pusi, ar vienu roku piepacēlusi savus garos, mazliet viļņotos tumši blondos matus, kamēr ar otru roku mēģināja atpogāt kleitas pogas (tās bija uz pleciem - tāds dīvains modelis, starp citu).
Nesaprotu, kāpēc es šo visu cibā rakstu, bet no otras puses - cik tad var tikai par to statistiku.
Man liekas, ka tās meitenes vārds ir Amēlija, bet viņa pati, kad stādās priekšā, saka, ka viņu saucot Ame (tas esot īsāk un viņai labāk patīkot - neesot tik vecmodīgi). |
