| Jul. 6th, 2016 @ 02:21 pm (no subject) |
|---|
Ir daļa ierēdņu, kuri runā vai raksta, lietojot sarežģītas valodas struktūras, izmantojot pēc iespējas daudz svešvārdu. Citējot direktīvas pa labi un pa kreisi. Ja viņam uzdod konkrētu jautājumu, konkrētu atbildi parasti sagaidīt nevar. Grūti ar tādiem. Vēl trakāk, ja viņi iedomājas (un viņi parasti iedomājas), ka ir tik ļoti gudri, ka nu tikai. Viņu mīļākais teksts ir par to, ka attiecīgais jautājums nav viņa kompetencē. Viņiem patīk ražot plānus no tādas sērijas - ja mums vajag lai dārzā neaug nezāles, tad ir jāuzraksta vai jāpieņem saistošie noteikumi par to, ka dārzā nezāles nedrīkst augt. Un kad šie noteikumi ir pieņemti, tad plāna punkts ir izpildīts.
Slimi tas viss kaut kā ir. Un liela daļa šādu ierēdņu ir vadošajos amatos. Jo viņi tur noturas, jo nav neērti vēl augstākiem vadoņiem. Jo viņi nejautā, kāpēc mēs šito murgu darām vai arī neierosina kaut ko uzlabot un sakārtot (jo sakārtotās sistēmas jau vieglāk var pamanīt visādas šmuces).
Brīžiem es jūtos nogurusi. Un izdegusi. Tagad vēl tās veselības problēmas. Bet vispār man patīk strādāt. Man tikai nepatīk darīt bezjēdzīgus darbus. Jo pasaulē taču ir tik daudz nedarītu jēdzīgu, nozīmīgu un sakarīgu darbu. |
