| Feb. 27th, 2013 @ 09:11 am (no subject) |
|---|
Pašas pirmās simpātijas pret pretējā dzimuma pārstāvi man bija gadu septiņu vecumā, kad es vietējā autobusā ieraudzīju nopietnu tumšmatainu puisīti gaiši zilā kreklā. Tik glīts un nopietns viņš tur sarunājās ar maniem brāļiem, bet es tā bijīgi uz viņu skatījos un nevarēju vien novērst acis. Vēlāk mēs bijām vienā kompānijā - bērni, kas dažkārt divas stundas gaidīja autobusu uz mūsu pusi. Viņš bija labs zēns. Atceros kādu gadījumu, kad viņš bija atnācis ciemos pie mums un mēs pa TV skatījāmies kādu raidījumu, kurā dziedāja vairākas meitenes. Mans brālis nicīgi izteicās par kādu dziedošo meiteni, kas bija apaļīga. Bet viņš tad pajautāja manam brālim - bet tu tā māki nodziedāt kā viņa? Un manam brālim mute bija ciet. Bērnībā mums vajag mācīt izturēties ar taktu un sapratni, tagad es to saprotu, bet toreiz... :( Es nezinu, vai tas bija manas vainas dēļ, bet viņš ilgu laiku nenēsāja brilles, lai gan viņam tās patiesībā vajadzēja. Es atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju viņu brillēs, un viņš jautāja, vai man patīk, kā viņam tās izskatās, un es atteicu - nē. Un nevis vienkārši nē, bet arī attieksmē un izskatā parādīju, ka man tās liekas galīgi garām. Un vēlāk es pati sapratu, ko nozīmē šāda attieksme no citiem - kad pašai sāka bojāties redze (varbūt tā ir karmiskā atmaksa par to) un es saņēmu neglaimojošas iesaukas un skolasbiedru apsmieklu.
Līdz devītajai klasei ar viņu viss bija kārtībā, bet pēc tam viņš salūza. Sākās ar to, ka viņš uzzināja, ka ir adoptētais bērns, par ko vecāki viņam un viņa īstajai māsai bija noklusējuši. Vēlāk viņš sāka meklēt dzīves jēgu, taču, diemžēl ne tur, kur to varētu atrast. Viņš sasējās ar sliktām kompānijām, sāka dzert, nolaidās. Vidusskolu viņam tā arī neizdevās pabeigt, viņš strādāja gadījuma darbus un dažkārt mēdza piestaigāt pie vecākiem, lūdzot aizdot latu alkoholam. Vienmēr naudu gan arī atdeva. Pēdējo reizi, kad es viņu redzēju, viņš bija savas māsas kāzās, kurās mēs ar brāli spēlējām. Viņam laikam pēc kāda kautiņa bija milzīgs izaugums uz pieres, izskatījās viņš briesmīgi, sēdēja pašā nomaļākajā galda galā un likās, ka domās viņš vairs neatrodas šeit.
Un tad es uzzināju, ka viņš ir miris - nezinu sīkāk, kādos apstākļos. Man ir skumji, domājot par viņa dzīvi - maldīšanās un ciešanu pilnu. Bet man par viņu ir palikušas gaišas atmiņas, jo viņš ir viens no tiem cilvēkiem, no kura es savā dzīvē mācījos iecietību. Ceru, ka nākošajā dzīvē viņam šis labais darbs no manis tiks ieskaitīts kā plusiņš un viņam būs gaišāka un laimīgāka dzīve par šo. |
