Feb. 4th, 2013 @ 10:05 am (no subject)
Nedēļu biju atvaļinājumā. Skatījos dokumentālās filmas. Sāku savest kārtībā savas virtuves griestus - vajadzēja noņemt lobīties sākušo krīta kārtu. To arī darīju, paralēli klausoties Targakovas un Torsunova lekcijas par dzīvi. Domāju, domāju, domāju.


Šodien priekšnieks no rīta ieminējās, ka gadījumā, ja es kādreiz jūtos pārstrādājusies, es varu paņemt kādu brīvu dienu. Man šķiet, ka šis varētu būt tāpēc, ka pagājušjā nedēļā divas manas kolēģes, kas sēž ar viņu vienā kabinetā, darīja divus no maniem darbim un viņam radās pareizāks priekšstats par manu līdzšinējo noslodzi. Man vairs negribas pārstrādāties. Pirms atvaļinājuma man sāka parādīties sajūta, ka es sāku izdegt, širmis sāka vērties ciet. Tāpēc arī visi cēlie nodomi par to, ka es atvaļinājuma laikā satikšos ar draudzenēm u.t.t. pačabēja, jo tikšanās ar cilvēkiem arī prasa spēku. Nevis tā, ka man nepatiktu tikties ar cilvēkiem, tagad es jau konkrēti esmu sailgojusies pēc savām foršajām druškām. Bet ir tā, ka es nevaru tikties ar citiem cilvēkiem, ja man ir tukšas batarejas, jo tad jau es neko saskarsmē nevaru iedot. Un man, lai uzpildītos, vajag noteiktu laiku pašai sev, tikai sev.
About this Entry