| Jun. 30th, 2011 @ 08:45 am (no subject) |
|---|
Man patiešām ir sajūta, ka mēs katrs dzīvojam savā dimensijā, savā realitātē. Un to, ko mēs redzam sev apkārt, tas viss ir mūsu priekšstats par to, kādas tās lietas un cilvēki ir, kāda ir pasaules kārtība u.t.t. Vieni redz to, ka viss ir slikti, viss ir slikti. Un viņiem viss ir slikti, kaut arī tajā pašā situācijā kāds cits redz, ka ir taču tīri ok. Tie, kas visu redz tumšajās un drūmajās krāsās, pārmet tiem, kas saka, ka pasaule nav tik melna, ka viņi neesot reālisti. Bet kā tad viņi to var zināt - viņi jau neredz to dzīvi tā, kā tie cilvēki, kuri saredz arī labo. Aijjj. Sarežģīti.
Vakar bija sajūta, ka es no vienas dimensijas (tiekoties ar draudzeni) nokļūstu kaut kādā elles priekškambarī (tiekoties ar brāli). :( Un tur nu es neko, neko nevaru padarīt. Manas smadzenes izmisīgi maļ un mēģina atrast vēl kaut ko, ko es neesmu izdarījusi un ko varētu izdarīt. Tas, kas mani iedvesmo dzīvot - apziņa, ka pasaulē ir arī labi cilvēki, ka pašas labākās lietas mēs tomēr dabūjam par velti, nevis pērkam par naudu, viņš to visu neredz...
Bet es tāpat neesmu padevusies. Un netaisos. Nedrīkstu. Šodien gan es uztaisīšu sev atelpas pauzi. Padomāšu par to rīt. |
