| Jun. 15th, 2011 @ 08:48 am (no subject) |
|---|
Šodien pateicu R, ka man ir sajūta, ka es esmu līdzeklis, lai padarītu greizirdīgu viņa sievu.
Bērnībā mēs ar māsīcām spēlējām vienu spēli, kurā bija trīs lomas - princese, princis un zirgs. Visforšākā loma, protams, bija princese, otrajā vietā bija zirgs, bet vismazāk vēlamā loma, bez kuras tomēr neiztikt - bija princis.
Un tad sarunājām, ka mēs tās lomas mainīsim. Un kaut kā sanāca tā, ka es vienmēr biju tas princis. Ja beidzot pienāca mana kārta būt princesei, tad pēkšņi māsīca, kurai vajadzēja būt princim, sāka gražoties un ar to visa spēlēšanās beidzās. Un es jau biju tas princis ne jau tāpēc, ka man mūža sapnis būtu tēlot kaut kādu veci, bet tāpēc, lai vispār mums būtu tā spēlēšanās. Ja tā padomā, es atceros baigi daudz tādu gadījumu, kad es uzņemos samērā nepateicīgas lomas tikai tāpēc, lai kaut kas bīdītos uz priekšu. Es izpildu šīs nepateicīgās lomas un uzdevumus, bet kad pienāk tas brīdis, kad arī man vajadzētu dabūt kādu gabaliņu no tā foršuma, tad ir tā - spēle beidzas, tagad būs jauna spēle, kurā ir jauna loma, kas ir vajadzīga, bet ko neviens negrib uzņemtis, tāpēc, ka tā ir sarežģīta un piņķerīga. Un es tur esmu tieši kā radīta.
Atceros, ka kādreiz es sadusmojos uz kādu citu savu māsīcu, ar kuru mēs kopā mācījāmies literatūru un izlozējām, ka mums abām jāgatavo referāts par Krišjāni Valdemāru. Viņa uzreiz pateica, ka gatavos daļu par viņa biogrāfiju, kas, protams, bija gan vieglāka, gan interesantāka par viņa publicistiku. Es savukārt piedāvāju viņai izlozēt, kura no mums gatavos kuru daļu, uz ko viņa atbildēja - labi, lozēsim, bet, ja es izvilkšu to lozi par publicistiku, es to tāpat negatavošu. Nē, nu, forši. Tad nu mēs abas gatavojām divus referātus - par visu tēmu kopā, tāpēc ka es šādai izlozei nepiekritu.
Bet, ziniet, tas man jau ir piegriezies. Gribas pasūtīt ellē visus tos, kas man piedāvā šādas lomas un grib izbraukt uz mana rēķina. Kamēr tas man nesagādā nekādas problēmas un es kopumā redzu tam dziļāku jēgu, tad - manis pēc. Esmu arī darbā ļāvusi piesavināties manas idejas, lai kopumā kaut kāds pasākums izietu cauri, jo kā savējo ideju es to neizbīdītu, bet kā cita ideja tā aiziet rūkdama.
Man tas ir vienalga.
Bet man nenormāli riebjas, NENORMĀLI RIEBJAS, ja es sajūtu, ka mani izmanto, uzskata par idioti, kas neko nesaprot un mēģina ar mani manipulēt.
Gribas pasūtīt pie velna visus tos, kas tā dara.
Un cik labi, ka ir tomēr manā apkārtnē arī cilvēki, kas galīgi tā nedara. Paldies Dievam, ka es tādus pazīstu. Paldies Dievam. |
|  |
