| Apr. 5th, 2011 @ 09:20 am (no subject) |
|---|
Man patīk tās meditācijas nodarbības. Nav tā, ka pilnīgi viss man der un strādā. Bet jau sen es vairs nedomāju, ka kāds ir pilnīgi nekļūdīgs un ka kāda teiktais ir jāuztver burtiski, nevis jālaiž caur savējo sietu, lai atlasītu tikai to, kas der tieši man. Bet man patīk tā sajūta, ka pēc tām trim divarpus stundām es izeju laukā un jūtos mierīga un laimīga. Un pateicīga.
Man ļoti patīk tie cilvēki, kuri, neskatoties uz to, ka viņiem kaut kas tik viegli nedodas rokās, tomēr turpina mēģināt un nenolaiž rokas un sevi nenoraksta. Kamēr vien cilvēks elpo, viņš nedrīkst pats sevi norakstīt. Arī tad, ja viss ir galīgi, galīgi garām, viņš var mainīties. Protams, jo dziļāk esi iestidzis, jo grūtāk to izdarīt. Vieglāk sanāk censties no paša sākuma neievilkties kaut kādā purvā. Bet tiem, kas tajā purvā tomēr ir bijuši, bet kuriem pēc tam ir izdevies tikt laukā - tie ir tie cilvēki, kas var palīdzēt citiem, jo viņu padomi ir nevis kaut kādi sagrābstīti no gaisa, bet tādi, kas reāli strādā. |
